Socioloģijas modeļu nepieciešamība valsts pārvaldei
Andrejs Ermuiža
Tuvojoties 15. Saeimas vēlēšanām sociālo tīklu diskusijās vēlētāji meklē brīnumu recepti, kā beidzot ievēlēt "labākos un inteliģentākos" un kā panākt, lai viņi veiksmīgi sastrādātos Latvijas uzplaukumam. Šie meklējumi mūs neizbēgami ved pie meritokrātijas principa – sistēmas, kurā vara un ietekme tiek piešķirta, balstoties uz spējām, nopelniem un intelektu, nevis uz politisko aizmuguri, skaistu frizūru vai labiem solījumiem. Bet ne mazāk svarīgi par gudrību ir kandidāta lojalitāte, labākas Latvijas nākotnes redzējums (vīzija) un griba to sasniegt. Atcerēsimies Vinstona Čerčila aforismu: ‘’Starpība starp cilvēkiem un dzīvniekiem ir tāda, ka dzīvnieki nekad neatļauj muļķim vadīt baru’’.
Socioloģijas jautājumi pirms vēlēšanām saistās galvenokārt ar partiju reitingu salīdzinājumiem, kas iegūti socioloģiskās aptaujās. Bet socioloģijas skaidrojošiem modeļiem var būt daudz plašāks pielietojums gan vēlētājiem labāko kandidātu izvēlei, gan ievēlētajiem labākai valsts pārvaldei, jo tie var dot iespējas dziļāk izprast un skaidrot tos procesus, kas norisinās sabiedrībā pašreizējā ģeopolitiskā situācijā, kad īpaša uzmanība jāpievērš valsts drošībai. Tās nodrošināšanai nepieciešami ne tikai militārie un ekonomiskie resursi, bet arī sabiedrības saliedēšana, ko var panākt ar mērķtiecīgām sociālām aktivitātēm. Piemēram, ejot uz vēlēšanām vēlētājiem būtu rūpīgi jāizvēlas, pēc kādiem kritērijiem vērtēt partijas un deputātu kandidātus, un vai tos izvēloties būtu jādod priekšroka labākajiem valstij vai tikai labākajiem savējiem – savai izvēlētai partijai. Tāpat jāizlemj, kas būs labāks deputāts – gudrākais vai taisnīgākais. Jāņem vērā, ka mūsu sabiedrība vēl joprojām ir ļoti sašķelta gan pēc nacionālā sastāva, gan pēc materiālā nodrošinājuma. Tādēļ sašķelta var būt arī ievēlētā Saeima. Strīdi par to, kas labāks – konservatīvie vai liberāļi, manuprāt, ir neauglīgi. Šajā situācijā izpratnes uzlabošanai būtu vērts izmantot divus sekojošus socioloģijas modeļus, kuri viens otru papildina.
Viens no tiem ir itāļu zinātnieka Karlo Čipollas (1922-2000) četru kvadrantu jeb matricas modelis, bet otrs – universālo kopienu modelis, kas izriet no pirmā.
Čipollas matricas modelis sākotnēji tika publicēts kā viņa satīriska un filozofiska eseja (The Basic Laws of Human Stupidity, 1976). Modelis nodrošināja skaidru, vizualizējamu četru daļu matricu, ko var izmantot kvalitatīvā datu analīzē. Tas definēja četras nemainīgas indivīdu grupas pēc to attieksmēm ‘’sev/citiem’’. Bet modeļa trūkums ir tas, ka tajā iekļautajai asij ‘’citiem’’ piemīt nenoteiktība, jo tajā nav noteikts konkrēts sadarbības/saskarsmes partneris, kurš varētu ko zaudēt vai iegūt. Indivīda saskarsmes/sadarbības iespējas ir ierobežotas. Bezkopienu sadarbības modelis ir komunisma ideālu pamatā, kas ir utopija. Tādēļ turpmāk mērķtiecīgi asi ‘’citiem’’ aizvietot ar asi ‘’mēs’’ jeb kopienu. Un vēl Čipollo savā esejā postulē, ka ‘’muļķība’’ ir nemainīga cilvēka bioloģiskā īpašība, bet socioloģijā tas nav pieņemams. Socioloģijas skatījumā šie četri tipi nav cilvēku fiksētas identitātes, bet gan rīcības un lomu modeļi, kuri apstākļu ietekmē var mainīties. Piemēram, ja bērnu sākotnēji var uzskatīt kā piederīgu ‘’muļķu’’ grupai, tad pieaudzis viņš pāries uz ‘’gudro’’ grupu, vai arī alkohola apreibināts ‘’gudrais’’ uz laiku pāriet uz ‘’muļķu’’ grupu.
Vēlāk izrādījās, ka šāds modelis ļauj arī aplūkot individuālā labuma (‘’Es’’) un kolektīvā labuma (‘’Mēs’’) saspēli caur utilitārisma un sociālās disfunkcijas prizmu, un iespēju, ka, apstākļiem mainoties, indivīdi var mainīties ar savām lomām jeb ar piederību kādai no grupām.
Čipollo modeli vizuāli attēlo kā divas krustojošas asis, kur pa labi un uz augšu (+), bet pa kreisi un uz leju (-).
· Horizontālā X ass: ieguvums/zaudējums indivīdam (‘’Es’’ autonomija un kapitāls)
· Vertikālā Y ass: ieguvums/zaudējums citiem jeb, precīzāk, sociālai grupai kopienai (‘’Mēs’’ kohēzija un publisks labums).
Tādā veidā iegūstam četras indivīdu grupas, kuras ir sekojošas:
1. X+ Y+ Gudrie (Intelligent) jeb saprātīgie Sinerģija: Indivīds attīstās, un viņa darbība vairo sociālo kapitālu. Šis ir meritokrātijas ideāls. Tie ir politiķi, kuru darbība rada labumu gan viņiem pašiem (karjera, prestižs), gan sabiedrībai kopumā. Viņu kredo var definēt ar sekojošu empātijas prātulu: “Ja es nerūpēšos par sevi, kurš to darīs? Bet, ja es rūpēšos TIKAI par sevi, kurš man palīdzēs, kad tas būs nepieciešams?”. Protams, gudrība nevar būt absolūta, jo vienmēr būs situācijas, kad nepieciešams padoms. Bet galvenais ir adekvāta rīcība.
2. X+ Y- Bandīti (Bandits) Ekspluatācija: Individuālo interešu maksimizācija uz kopienas rēķina. Bandīti, kā nezāles, izmanto auglīgo augsni, bet ražu nedod. Jāņem vērā, ka nostādot sevi pirmajā vietā, es vienlaikus pazemoju citus. Diemžēl pēdējā laikā starptautiskā un arī mūsu partiju vidē piederība šādai grupai gūst popularitāti.
3. X- Y+ Naivie (Helpless) jeb vientieši Pašuzupurēšanās: Indivīds atdod resursus kopienai, nesaņemot atpakaļ neko un piedzīvo izdegšanu. Iekļūšana šajā grupā var būt uzspiesta, kā tas notiek nedemokrātiskās valstīs.
4. X- Y- Muļķi (Stupid) jeb vientieši Anomija: Rīcība, kas sagrauj gan indivīda pozīciju, gan kopienas struktūru. Muļķis ir visbīstamākais personības tips, jo viņš savā būtībā ir neloģisks un neracionāls, un tādēļ uzraugāms. *Anomija ir sabiedrības stāvoklis, kurā sabrūk vai nedarbojas vispārpieņemtās sociālās, morāles un tiesiskās normas, radot cilvēkos bezjēdzības, apjukuma un atsvešināšanās sajūtu. (Vikipēdija)
Varam iedomāties, ka no personām ar konservatīviem uzskatiem sagaidāmas rīcības, kas tuvākas 1/3 asij, bet no liberāļiem 1/2 asij. Deputāti, kas balsojuši par algu palielināšanu sev, atradīsies 2. kvadrantā. Bet Putins pēc savām rīcībām atbilst 2/4 asij.
Diagrammā attēlotie jēdzieni ‘’labums’’ un ‘’kaitējums’’ jāsaprot visplašākā nozīmē. Tie var būt materiāli, morāli (atzinība vai nosodījums) vai fiziski. Visbiežāk svarīgākie ir tieši šo jēdzienu morālie aspekti, t. i. atzinība un nosodījums, kas izriet no kopienas vērtējuma.
Tagad vērsīsimies pie otra socioloģijas modeļa – kopienas. Socioloģijas zinātnē kopienas fenomens tiek uzskatīts par fundamentālu sociālās struktūras elementu, kas kalpo kā tilts starp indivīdu un plašāku sabiedrību, lai gan šis jēdziens ir diezgan izplūdis un tiek lietots dažādas interpretācijās. Jāatzīmē, ka kopienas pastāv ne tikai cilvēku sabiedrībā, bet arī dzīvnieku populācijās (piemēram, vilku vai delfīnu bari), kur par saskarnes vidi kalpo nevis valoda, bet žesti, ultraskaņa vai citi līdzekļi. Pieņemot šī jēdziena universālumu un dažādību, par elementāru kopienu var uzskatīt, piemēram, ģimeni, bet par virskopienu – valsti. Aristotels definē valsti kā īpaša veida pilnīgotu kopienu, kuras mērķis ir cilvēku laime un laba dzīve un kura dabiski izaug no pirmās fundamentālās vienības - ģimenes. Par kopienām var uzskatīt dažādas sabiedriskās organizācijas, partijas un kustības. Piemēram, tipiska kopiena bija Latvijas tautas fronte, kuras mērķis bija Latvijas valsts neatkarības atgūšana, un kas izira, tiklīdz nospraustais mērķis tika sasniegts. Latvijas tautas frontes mērķus ierosināja nostalģija pēc brīvvalsts, kas bija saglabājusies tautā vēl no ulmaņlaikiem. Tām tautām, kam tādas nebija, piemēram, Baltkrievijai, nepietika mērķtiecības veidot nacionālu valsti. Bet mērķorientētas kopienas var arī pārtapt par kopābūšanas kopienām. Tā, piemēram, Latvijas aizsargu organizācija, kas tika nodibināta 1919. gadā pēc M. Valtera un K. Ulmaņa iniciatīvas ar mērķi organizēt bruņotas vīriešu nodaļas lauku pagastos cīņai pret bandītiem un kārtības uzturēšanai, vēlāk pārtapa par sabiedrisku organizāciju tās locekļu izglītošanai kā arī valstiskuma un morāles uzturēšanai.
Kopienas jēdziena izpēte pamatojas uz to, ka kopienas nav statiskas vienības, bet gan ilgāk vai īslaicīgāk pastāvoši dinamiski procesi, kas pakļauti iekšējām un ārējām pārmaiņām. Kopienas var rasties gan brīvprātīgi, gan uzspiesti, gan apstākļu sagadīšanās dēļ. Kopienas var būt orientētas gan uz mērķa sasniegšanu, gan uz kopā būšanu.
Galvenais kopienas pastāvēšanas priekšnoteikums ir saskarsmes/sadarbības pastāvēšana. Ja tā pazūd, tad kopiena izirst.
Būtu jāpasvītro atšķirība starp jēdzieniem ‘’kopiena’’ un ‘’kopa’’, kas ļoti bieži tiek jaukti un tas izraisa nepamatotas netaisnīgas rīcības tādas, kā, piemēram, ebreju holokausts, šķiru cīņas uc. Kopiena ir procesuāli/interaktīvs fenomens, bet kopa ir formāli/statiska kategorija, kam piemīt konkrēta iezīme, piemēram, sievietes/vīrieši vai latvieši/ krievi utt. Krievvalodīgie ir kopa, nevis kopiena. Latvija nav divkopienu valsts, lai gan daži cenšas to saskatīt un panākt. Okupācijas laikā gan pastāvēja latviešu kopiena, bet tās attīstības mērķi tika ierobežoti.
Definējot kopienu kā mērķtiecīgas sadarbības procesu, šis jēdziens var būt pietiekoši plašs un tajā var iekļauties, piemēram, uzņēmums, noziedzīgs grupējums, kopienas iezīmes var būt arī nejaušu cilvēku grupai, laikā kad tie kopā stumj iestigušu autobusu, lai gan par kopienu to īsti uzskatīt nevar. Kad sadarbības mērķis izzūd, tad izbeidzas sadarbības/saskarsmes process un kopiena izirst. Klasiskā socioloģija gan pieprasa vēl vienu komponenti piederības sajūtu (identitāti) un afektīvu/emocionālu saikni.
Svarīga loma ir kopienas līderim, kas ar savu gribu rosina sadarbību un mērķa sasniegšanu. Jaunu sociālo kustību un kopienu rašanās bieži balstās uz harizmātisku līderi. Šāds līderis spēj artikulēt jaunu vīziju vai mērķi, kas rezonē ar potenciālo biedru neapmierinātību vai ideāliem. Līderis darbojas kā tilts un kā saite kopienā. Viņš palīdz veidot uzticību starp biedriem (iekšējais sociālais kapitāls) un vienlaikus pārstāv kopienu ārpusē, piesaistot resursus mērķa sasniegšanai (ārējais sociālais kapitāls). Līdera uzdevums ir uzturēt līdzsvaru starp struktūru (noteikumi, sapulces) un spontānumu (biedru brīva iniciatīva). Līderis nodrošina, ka kopienas mērķis paliek aktuāls, pat ja mainās ārējie apstākļi.
Kāds var būt šo modeļu pienesums sabiedrības attīstībai, izņemot tikai dziļāki izpratni? Pirmkārt, būtu jāizstrādā un jārealizē pārdomāta un zinātniski pamatota stratēģija Latvijas sabiedrības sašķeltības novēršanai, veidojot valstiski orientētas kopienas, lai novērstu Krievijas politikas ietekmi. Lai gan arī tagad daži pasākumi šai sakarā tiek veikti (piemēram, valsts valodas pozīcijas stiprināšana), tomēr tas notiek tikai intuitīvā līmenī. Būtu jāstimulē tādu kopienu veidošana, kas rosinātu saskarsmes saites uz vispār pieņemama empātijas pamata, nevis izvirzot pirmajā vietā tikai uz valodas prasmes. Otrkārt, hibrīdkara apstākļos būtu stingrāk jākontrolē pastāvošā kopienas, lai, it kā uz demokrātijas pamata, tajās neattīstītos pretvalstiskas tendences. Tāds gadījums mums jau ir bijis, kad pirms apmēram 15 gadiem, ar toreizējās Rīgas domes vadības atbalstu, izveidojās vairāku tūkstošu krievvalodīgo kopiena ikgadējai ziedu nolikšanai 9. maijā pie pieminekļa (okupekļa) Pārdaugavā. Par laimi, lai arī ar novēlošanos, tas tika pārtraukts likvidējot šo pieminekli.