Karmenas Ermuižas (1937.07.11-2023.23.08) dzīves stāsts

Mana dzīves biedre Karmena Ermuiža (dz. Birzleja) dzimusi 1937. gada 7. novembrī Talsu rajona Virbu pagastā. Tur dzīvoja viņas māte Margareta Birzleja (dz. Šveheimere) (1903.28.03-1976.01.01), kura strādādama par Virbu dzelzceļa stacijas priekšnieci, vēl pirms savām kāzām ar  Albertu Birzleju (1903.18.05-1945.07.10) vēl jaunkundze būdama bija uzcēlusi 2 stāvu māju ‘’Vasarnieki’’ Virbu ciemā. Tur piedzima arī Karmenas brālis Verners Birzleja (1936.19.01-1989.04.08). Par šo māju Karmena savā atmiņu kladē raksta: '' ''Vasarnieki'' - divstāvu koka māja, no ārpuses ar ķieģeļiem apšūta jau pēc vecāku kāzām (8 istabas + 1 liela virtuve). Pie mājas mammas stādītie jasmīni...Šinī mājā esam abi ar brāli dzimuši un auguši līdz 1946. gadam, kad mūs komunistu valdība izdzina, neierādot citu dzīves vietu, jo bija vajadzīga ēka ciema padomei, partijas sekretāram, pastam, bibliotēkai. Juridiski skatāmies dzimuši Rīgā - Nīmaņa klīnikā (tagadējā Bērnu klīniskā slimnīcā Vienības gatvē). Tūdaļ pēc slimnīcas mani nokristīja Torņkalna baznīcā, kur izdeva dzimšanas apliecību ar dzimšanas vietu - Rīga.''

Karmena ir atstājusi vairākās pierakstītas kladēs ar savas dzīves aprakstiem un ar ilustrācijām. Tur aprakstītas atmiņas par savu ģimeni un par svarīgākajiem notikumiem Latvijā, kā arī ar savām filozofiskām un patriotiskām apcerēm,  bet gan tikai rokrakstā. Tādēļ šeit es aprakstīšu, pēc maniem uzskatiem, svarīgāko no viņas rakstītā, kā arī to, ko viņa man stāstījusi par sevi un ko atceros par viņu no mūsu 62 gadu kopdzīves laulībā. Piemēram, viņa teica, ka faktiski esot piedzimusi vilcienā ceļā uz Rīgu un tad gandrīz kaila nogādāta slimnīcā Rīgā. Viņai tad bijuši melni mati (vēlāk blondi), un tādēļ tēvs viņai ierosinājis dot vārdu Karmena. 

Karmenas radu raksti

Karmenas vecvecāki no tēva puses bija Ģirts  Birzleja (1873-1959) (lībiešu izcelsmes) un Marianna Birzleja (?). Viņi bija Lībagu pagasta zemnieki, kuri dzīvoja šī pagasta ‘’Birzleju’’ mājās. Ģirts bijis prasmīgs metālapstrādes amatnieks. jeb, kā toreiz sauca, kaparkalējs. Starp citu, viņš arī bija izgatavojis kaltu griestu sveču lukturi  Ventspils apriņķa Strazdes baznīcai. Viņiem bijuši 5 dēli: Alberts, Kārlis, Jānis, Eduards un Fricis, no kuriem Karmenas tēvs Alberts bijis vecākais. Visi dēli dzivi beiguši traģiski. Kārli krievi  apcietinājuši un izveduši 1941. gadā. Jānis dienēja leģīonā, guvis ievainojumu ar šķembu galvā, pēc kara dzīvojis Kanādā. Eduards, Ulda Birzlejas (1938.?.? - 2023.01.12) tēvs, dienējis Latvijas policijā, bet  1939. gadā izdarījis pašnāvību pēc tam, kad no tuberkulozes mirusi viņa sieva. Viņa dēlu, Uldi, uzaudzinājuši mirušās sievas piederīgie. Jaunākais dēls Fricis 17 gadu vecumā izdarījis pašnāvību, nošaujoties ar bisi pēc tam, kad viņa iemīļotā meitene viņam atteikusi. 

Karmenas tēvs Alberts strādājis dažādus darbus, tai skaitā  arī veica metālapstrādi, kuras darba iemaņas bija apguvis no sava tēva Ģirta. Albertam  labi padevās  zīmēšana. Pēdējos gados viņš strādāja par Virbu pagasta Cietes (stērķeles) fabrikas direktoru, kā arī pirms kara bijis Virbu pagasta aizsargu nodaļas komandieris. Darbojoties izsargu organizācijā viņš piedalījies šaušanas sacensībās un bijis viens no labākajiem šāvējiem Talsu apriņķi. Karmena raksta: ''Mans tēvs arī taisīja misiņa svečturus (ar elektrisko virpu) kā jau vecākam dēlam pienākas pārņemt tēva amatu. Tēvs vēl ļoti skaisti gleznoja, vairāk portretus, tai skaitā arī valsts vīrus. Lieldienas bieži svinēja pie mums, jo olas bija skaisti, trāpīgi, katram uzzīmētas''. Šo  gleznošanas talantu Karmena bija arī guvusi  no  tēva.

Karmenas vecvecāki no mātes puses bija Johans Šveheimers (privātuzņēmējs) un Emīlija Šveheimere. Viņiem bijuši 11 bērni. Karmenas vectēvam Preiļos piederējušas dzirnavas un vilnas kārstuve. Vēlāk viņš tos pārdevis un nopircis lielu māju ar izīrējamiem dzīvokļoem Rīgā, Pilsoņu ielā 13, kuru krievu laikā nacionalizēja. Šveheimeru dzimta nākusi no Madonas apriņķa Iršu pagasta baltvāciešiem, kuriem 1766. gadā cariene Katrīna II bija uzdāvinājusi zemes gabalu.  Karmenas māte Margareta jaunībā mācījusies konservatorijā dziedāšanu, bet par cik vecāki to neatbalstīja, tad studijas bija jāpamet. Tad viņa kā vienīgā sieviete pabeidza dzelzsceļa staciju priekšnieku kursus un kļuva  par Talsu aprīņķa Virbu dzelzceļa stacijas priekšnieci. Viņai aī patika spēlēt teātri un darboties pašdarbības kolektīvos, bija ļoti sabiedriska. Viņas dziedāšanas talantu pārmantojis arī viņas dēls Verners, kurš vienu laiku sekmīgi apguva dziedāšanu pie ievērojamā dziedātāja Tāļa Matīsa. Vēlāk Karmenas māte Margareta apguva grāmatveža profesiju, kurā viņa, kā  laba grāmatvede,strādāja ilgus gadus, un šī profesija palīdzēja viņai atrast pienācģu darbu un izdzīvot ar bērniem  grūtajos pēckara okupācijas gados.

Karmenas agrā bērnība

1939. gadā Hitlers lika baltvāciešiem repatriēties uz Vāciju un tādēļ 1940. gada sākumā Alberts Birzleja ar ģimeni no Ventspils ar pēdējo kuģi izbrauca uz Vāciju, jo Margareta skaitījās baltvāciete, bet Karmenas vecvecāki no mātes puses palika Latvijā. Izbraukšanu atviegloja tas, ka Karmenas mātes pasē bija ieraksts - vāciete. Par to laiku, ko viņi  pavadīja Vācijā, Karmenai bija saglabājušās dažu gadījumu atceres. Piemēram, tāda, ka, vācu karavīru kolonai soļojot pa ielu, līdzi tai cītīgi sācis soļot arī viņas mazgadīgais brālis Verners, kas izraisījis klātesošos lielu uzjautrinājumu.

1942. gadā, pēc vāciešu ienākšanas Latvijā Birzleju ģimene atgriezās savā mājā Talsu rajona Virbu pagasta Vasarniekos, kur Karmenas tēvs turpināja strādāt par Virbu pagasta cietes fabrikas direktoru kā arī, kā bijušais aizsargs, darboties vācu palīgpolicijas dienestā Virbu pagastā. Tad viņi uzņēma savā mājā Karmenas mātes brāļa Žano Šveheimera ģimeni ar viņa sievu un 3 meitām – Valiju, Līviju, Hildu - un Margaretas tēvu, kuri pirmās krievu okupācijas laika nacionalizācijas rezultātā bija zaudējuši savu māju un dzīves vietu Rīgā Pilsoņu ielā 13. Karmenas māsīca Valija bija pirmā un vismīļākā viņas skolotāja. Vēlāk Šveheimeru  ģimene uzcēla sev māju turpat Virbu pagastā un pārgāja tur dzīvot. Šajā laikā sāka iet skolā Karmenas brālis Verners, un Karmenai līdz ar viņu tā izdevās apgūt 1. klases mācību vielu, ka  nākošajā gadā uzreiz varēja uzsākt mācības 2. klasē. Jau no bērnības Karmenai ļoti patika lasīt grāmatas. Viņa šajā laikā īpaši izjuta sava tēva mīlestību, kurš par viņu ļoti rūpējās. 

1945. gada maijā, kad frontes līnija tuvojās Virbu pagastam, Birzleju ģimene gatavojās izbraukt uz Vāciju un bija jau ieplānots kuģis, ar kuru braukt. Taču Cietes fabrikas īpašniekam radās kaut kādas neatliekamas lietas kārtojamas un viņš palūdza Karmenas tēvu atlikt ieplānoto un izbraukt ar nākošo kuģi. Karmenas tēvs piekrita, bet tad, kad viņi 8. maijā ar visām mantām devās ceļā uz Ventspili, lai izbrauktu, pienāca ziņa, ka Ventspili jau ieņēmuši krievi un neviens kuģis vairs neaties. Viņi bija spiesti atgriezties Virbu pagastā. Māja ‘’Vasarnieki’’ viņiem tika atņemta un viņi apmetās ‘’Birzlejās’’ pie Alberta vecākiem. Krieviem ienākot, Karmenas tēvs tika apcietināts. Pēc nedēļas viņu uz dažām stundām atlaida pie ģimenes. Tad viņam esot bijusi iespēja izbēgt, bet viņš to neizmantoja, baidoties, ka tad cietīs viņa ģimene. Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju un vēlāk noskaidrojās, ka gājis bojā Noriļskā 1945. gada 7. oktobrī. Tēva apcietināšanu Karmena ļoti pārdzīvoja, jo tēvs viņu ļoti mīlēja. Sakarā ar Alberta apcietināšanu Karmenas māti nekur darbā nepieņēma un viņa kopā ar bērniem bija spiesta doties prom no Virbu pagasta un meklēt darbu citur – sākumā blakus pagastos Kurzemē, citās apdzīvotās vietās, bet vēlāk viņa ar bērniem aizbrauca uz Saulkrastu rajona Skulti, kur neviens viņu nepazina. Lai gan viņiem bieži nācās dzīvot trūkumā, bet aiziešana no Virbiem uz citurieni paglāba viņus no 1949. gada izsūtīšanas.

Attēlā pa labi: Birzleju ģimene 1940.gadā pirms izbraukšanas uz Vāciju.

Attēlā pa kreisi: no labās puses Karmena ar tēvu pie Cietes fabrikas 1943.gadā.

Karmena 10 gadu vecumā ar brāli un māti 1948.gadā.

Skolas un studiju laiks

Pamatskolu Karmena pabeidza ar teicamām atzīmēm, vienīgi krievu valodu viņa nevēlējās mācīties, protestējot pret tēva apcietināšanu. Karmenai ļoti patika zīmēt, un dažus viņas zīmējumus viņas māsīca iesniedza Rozentāla Mākslas vidusskolā. Tur tos novērtēja augstu un ieteica iestāties, bet viņas māte gribēja, lai Karmena mācās medicīnu. Tādēļ Karmena iestājās Rīgas II Medicīnas skolā, kuru pabeidza 1953. gadā kā medicīnas laborante. 1954. gadā, 17 gadu vecumā, viņa uzsāka savas darba gaitas Ogres  prettuberkulozes dispanserā kā laborante, bet vēlāk, līdz ar mātes dzīvokļa iegūšanu Rīgā, pārcēlās uz Rīgu pie mātes, kura tad bija pārnākusi no Skultes uz Rīgu un dabūjusi dzīvokli – istabu – celtnieku barakās Maskavas ielā 257, jo viņa bija atradusi darbu Rīgas celtniecības uzņēmumā par grāmatvedi. Šīs 4 barakas, kas katra sastāvēja no apmērām 20 istabām ar kopēju virtuvi un kopēju  āra tualeti, bija uzceltas kā pagaidu dzīves vieta galvenokārt iebraukušajiem celtniecības darbiniekiem netālu no Kuzņecova fabrikas. Rīgā Karmena pa dienu sāka strādāt Bērnu klīniskā slimnīcā par laboranti un par medicīnas māsu, bet vakaros mācījās Rīgas Raiņa strādnieku jaunatnes vidusskolā, kuru 1958. pabeidza ar labām sekmēm un tajā pašā gadā iestājās studēt Rīgas medicīnas institūtā. Studiju laikā Karmena trenējās arī paukošanas sekcijā un pēc gada

treniņa dabūja 3. vietu paukošanas sacensībās starp Rīgas institūtiem.  Viņa guva labus panākumus arī skriešanas sacensībās.

Attēlā pa kreisi: Beidzot Medicīnas skolu 1953. gadā

Attēlā pa vidu: 1958. gadā beidzot vakara

vidusskolu.

Attēlā pa labi: 1965. gadā beidzot Medicīnas institūtu.


1960. gada nogalē Karmena iepazinās ar mani – Andreju Ermuižu. Mēs iepazināmies nejauši kopā vakarā braucot tramvajā, kad es ievēroju viņu - smaidīgu meiteni, kura tikko bija sekmīgi nokārtojusi grūto eksāmenu anatomijā un sēdēja pie tramvaja loga ar sarkanu Medīcīnas unstitūta studenta cepurīti galvā. Man viņa iepatikās un, izkāpjot no tramvaja galapunktā, iedrošinājos piedāvāties viņu pavadīt un viņa to neatteica. Norunājām vēlāk satikties un tad kopā ar viņas māti, brāli un vīņa draudzeni viņu dzīvoklī barakās sagaidījām jauno 1961. gadu un vēlāk turpinājām satikties. 1961. gada 5. augustā notika mūsu kāzas, pēc kurām viņa pieņēma manu uzvārdu Ermuiža. Kāzas svinējām turpat barakās, kur viņa dzīvoja. Par vedējiem uzaicinājām manu studiju biedri Paulu Bušu ar viņa sievu Zigrīdu. Turpmāk visu laiku uzturējām ar viņiem draudzīgas attiecības. Kāzas vadīja bijušais skolotājs Jānis Lībietis, ar kura ģimeni bijām  kopā bijuši izsūtījumā Sibīrijā.

 Tūlīt pēc kāzām apmeklējām vēl pieejamo Staburaga klinti, kas tad vēl nebija applūdināta. 

Vēlāk šo klinti Karmena bieži attēloja savos zīmējumos. Dažus gadus pēc kāzām 1964. gada 12. martā mums piedzima meita Anda.  Tolaik lieli pārdzīvojumi mums, un īpaši Karmenai, radās sakarā ar to,  ka pēc dzemdībām saslima meita Anda un sāka atpalikt attīstībā. Konsultējāmies bērnu slimnīcā un pie citiem ārstiem, bet neviens nevarēja pateikt saslimšanas  iemeslu. Tikai apmēram pēc 2 gadiem atklājās, ka viņa pēc dzemdzībām bija saņēmusi prettuberkulozes poti (bet to dzemdību nodaļas māsa noklusēja) un no tās inficējusies un saslimusi ar galvas tuberkulozi. Viņa vēlāk tika izārstēta, bet agrīnā saslimšana atstāja iespaidu  uz attīstību un viņa kļuva par invalīdi uz mūžu, lai gan pabeidza palīgskolu un apguva lasītprasmi un iemīļoja lasīt grāmatas, kuras joprojām turpina lasīt.

1974. gada 20. martā mums piedzima dēls Kaspars, kas, pēc lieliem pārdzīvojumiem par Andu, mums sagādāja lielu prieku. 80-to gadu sākumā mums izdevās par izdevīgu cenu iegādāties zemes gabalu vasarnīcai Saulkrastu rajonā kooperatīvā Ķišupe 2, kur bija jau uzcelti vasarnīcas pamati. Karmena paņēma kredītu bankā un mēs nopirkām gāzbetonu un no tā pašu spēkiem uzcēlām vasarnīcas māju, kas mums prasīja lielas rūpes.

Darba gaitas

 1965. gadā Karmena pabeidza Rīgas medicīnas institūtu kā ārste-terapeite un saņēma norīkojumu strādāt par ārsti Siguldas prettuberkulozes dispanserā Inčukalnā, kas atradās netālu no slavenā restorāna ‘’Sēnīte’’. Tur viņai iedeva dzīvokli un arī viņas māte un mūsu meita Anda dzīvoja tur. Vienlaikus Karmena arī piestrādaja par ārsti netālu esošā Murjāņu spotra skolā. 

1967. gadā, kad celtnieku barakas Rīgā lividēja un to vietā mēs saņēmām 2 istabu dzīvokli jaunuzceltā mājā Ķengaragā, viņa pārnāca strādāt uz Rīgu  uz Stradiņa klīnisko slimnīcu par mākslīgās nieres nodaļas laboratorijas ārsti. Šīs nodaļas izveides sākumā es tajā biju strādājis par inženieri, tādēļ to viņai ieteicu. Strādājot šajā nodaļā vinā guva lielu autoritāti un viņai ieteica nodarboties ar zinātniskiem pētījuniem. Taču pēc pāris gadiem viņai labāk iepatikās veikt tieši ārstniecisko darbu un tādēļ viņa pārgāja strādāt par iecirkņa terapeiti uz Rigas 3. poliklīniku Maskavas priekšpilsētā, kas atradās netālu no mūsu dzīvokļa. Šis darbs viņai bija interesants, jo varēja sajust gan sava darba rezultātus un panākumus, gan izārstēto slimnieku pateicibu. Tādēļ viņa drīz vien apguva labas ārstēšanas zināšanas un ieguva lielu autoritāti gan izārtēto pacientu, gan savu kolēģu vidē. Taču darbs izrādījās arī ļoti smags, īpaši tad, ka gripas epidēmijas laikā bija jāveic vairāk par 10 vizītēm  dienā  pie slimniekiem mājās. Tas noveda pie pārpūlēšanās un problēmām ar sirds veselību. Tādēļ viņa pārgāja par 3. poliklīnikas fizioterapijas nodaļas vadītāju, bet pēc kāda laika viņu uzaicināja par 11. poliklīnikas vadītāja jeb galvenā  ārsta vietnieci un  vēlāk viņa kļuva par 11. polklīnikas galveno ārsti. Šajā amatā viņa  nostrādāja 15 gadus līdz savai pensijai. 

Attēlā pa labi: Prettuberkulozes dispasera kolektīvs. Karmena stāvus otrā labās puses.

Sapnis par jauno poliklīniku

80-to gadu beigās bija paredzēts uzcelt jaunu 11. poliklinikas korpusu un notika tā plānošana un uzsākta celtniecība, uzbūvējot ēkas pamatus. Karmena aktīvi iesaitījās šo darbu organizēšanā. Taču 90-to gadu sākumā šos darbus pārtrauca un ēka tā arī netika uzcelta un līdz ar to sapnis par jauno polikliniku nepiepildījās. Jāpiemin sekojošs citāts no tā laika intervijas ar Karmenu no kāda tā laika laikraksta raksta "'Sapnis par superpoliklīniku'' , kura izgriezumu Karmena saglabājusi: ... grūti aprakstīt visas tās grūtības, kuras vajadzēja pārvarēt šajā ērkšainajā ceļā . Ilgstošs karš ar pilsētas izpildu komiteju par kaimiņos esošās mājas nojaukšanu (kuru kļūdaini uzskatīja par valsts aizsargājamo objektu), cīņa par jauno projektu un vēl daudzas citas grūtības viņai nācās pārvarēt iekams kļuva jūtami reāli panākumi.  Šeit K. Ermuiža nvar nepieminēt ar labu vārdu pašreizējo  Veselības aizsardzzības ministru E. Platkāji, kurš, iedziļinājies poliklīnikas stāvoklī , nostājies viņas pusē un sāka palīdzēt mediķiem. Jāpiebilst, ka  Oktobra rajonā ir tikai divas poliklīnikas - 11. un 2. poliklinika, un abas ļoi sliktā stāvoklī. Īsāk sakot, jaunās 11. poliklīnikas celtniecība tika ņemta Veselības ministrijas kontrolē.  Ēkai tapa jauns projekts. Tas vairs nebija tipveida, bet individuālais projekts. To istrādāja  arhitekts J.k Alberts no ''Latkomunprojekta'' Jūrmalas nodaļas. Arī šeit K. Ermuižai izrādīja pretimnākšanu. Medicīnā viņa jau sen vairs nebija iesācēja. Iemīļotam darbam atdotajos ilgajos gados  viņa bija syrādājusi gan par rentgenoloģi, gan iecikņa ārsti, gan fizioterapeiti, pirms institūta - par laboranti.  Citiem vārdiem sakot, sīki pārzināja visu medicīnas saimniecību. Tādēļ Karmena varēja ieteikt daudzus prieklšlikumus jaunās poliklīnikas projektēšanai, kurus projekta autori labprāt ņēma vērā. Varbūt tādēļ, ka saprata: galvenā ārste cenšas panākt, lai jaunās ēkas plānojums atbilstu galvenajam - slimnieku interesēm.  Un, lūk, projekts bija pabeigts, sākās celtniecības darbs, kurš diemžēl netika pabeigts naudas trūkuma dēļ.

Kāda tad būs jaunā poliklīnika,  kuru paredzēts nodot ekspluatācijā 1993. gadā?  Moderna piecstāvu ēka (sk. attelu), kuras stāvus savieno divi lifti. Pirmajā stāvā, kurš kļūs par sava veida pirmās palīdzības  poliklīniku, pieņems kadiologi, ķirurgi, terapeiti, lai cilvēkam, kuram nepieciešama steidzama palīdzība, nevajadzētu  braukt uz augšējiem stāviem. Tepat atradīsies darba telpas, kafejnīca personālam. Ēkā ieplānotas plašas halles, kurās būs daudz zaļumu. Medicīnas personālam paredzēta psiholoģiskās ralaksācijas istaba. Poliklīniku apmeklēs 780 pacientu maiņā  (šodien - 250).  Citiem vārdiem sakot, atbilstoši iecerēm, tā būs moderna superpoliklīnika, par kādu var tikai  sapņot. K. Ermuiža pati uzskata: ja šis sapnis istenosies, tad tas nozīmē, ka spēki un nervi, ko prasījusi tā realizēšana, nebūs atdoti veltīgi.'' Demžēl, līdzekļu trūkums no 1990. gada pārvilka svītru šim sapnim.

Attēlā pa labi: Karmenas foto un jaunceļamās 11. poliklīnikas projekts.


Dzimtās mājas ''Vasarnieki'' apsaimniekošana

1994. gada 11. maijā ar lielām tiesāšanās grūtībām no Virbu ciema padomes tika atgūta Karmenas mātes 1932.-1935. gg. uzceltā divstāvu māja ''Vasarnieki'' (sk. attēlu) ar tai piederošo zemes gabalu un pēc tam tika uzsākta tās apsaimniekošana. Grūtības izraisīja tas, ka šajā mājā Virbu ciema padomes priekšsēdētājs Peimanis bija  iekārtojis sev piederošu alkohola tirdzniecības veikalu un tādēļ centās apšaubīt Karmenas tiesības uz šo īpašumu. Tomēr Karmena ar jurista palīdzību Ventspils arhīvā atrada dokumentus, kas apliecināja viņas īpašuma tiesības, un tiesas ceļā panāca  īpašuma atgūšanu. Tad Karmena organizēja ābeļu un vīnogu iegādi un iestādīšanu kā arī sakņu dārza iekopšanu šajā īpašumā. Pateicoties Karmenas ieteikumam un manām pūlēm tika nozāģēti vairāki lieli, bet mazvērtīgi, koki,  saremontēts saimniecības ēkas jumts un ierīkota sēta ap zemes gabalu. Tur vairākus gadus apstrādājām zemi un ieguvām ražu pārtikai.