Izlasot Latvijas Avīzē rakstu ‘’Vai Latvija būtu jālatvisko?’’ nevaru piekrist  cienījamā autora viedoklim, ka pareizāk būtu lietot jēdzienu ‘’atkrieviskot Latviju’’ nevis ‘’latviskot Latviju’’. Šeit tomēr būtu jārunā par dažādas pakāpes mērķiem. Mūsu virsmērķis jeb nebeidzamais mērķis vienmēr būs latviskot Latviju, tās valodu un kultūru. Un ne tikai latviskot, bet izglītot jeb intelektualizēt to, lai latviskumam un cittautiskumam būtu arī kopēji ne tikai konfliktējoši mērķi. Par tādu mērķi varētu kļūt sadarbošanās kopējās struktūrās kopēju mērķu labad ne tikai norobežošanās katrai kopienai savā ietvarā, kā tas notiek tagad. Bet apakšmērķi atkarībā no situācijas var būt gan atkrieviskot, gan atangliskot utt.. Ja cīnās par kaut ko, tad vienmēr virsmērķim ir jābūt cīnīties par kaut ko nevis pret, jo citādi, sasniedzot tikai apakšmērķi, zudīs vispārējā mērķtiecība. Diemžēl lielākā daļa no sabiedrības ir nevis cīnītāji ‘’par’’, bet gan malā stāvētāji. Jāatceras, ka galvenais saskarsmē ar cittautiešiem ir ne tik daudz  krievu valodas lietošana vai nelietošana, bet gan cieņas izrādīšana vai neizrādīšana no vienas puses  un pašcieņas saglabāšana no otras puses. Valoda  sabiedrībā tomēr nav izšķirošais kritērijs lojalitātes notikšanai. Katrs cilvēks jāvērtē tikai pēc viņa rīcības un izteikumiem, bet mēs nevaram zināt, ko katrs domā. Piemēram, tas, ka T. Ždanoka un vēl daži citi runā latviski nebūt neliecina par viņu lojalitāti, jo mēs zinām, ka viņi vairāk ciena Putina Krieviju nekā Latvijas valsti.  Ja kāds no viņiem veic pretvalstiskas aktivitātes, tad par to bargi jāsoda, jo, kā rāda notikumi Ukrainā, kara apstākļos demokrātiska tolerance nav pieļaujama.

Kas ir šie krievvalodīgie, kurus mēs vēlamies ‘’atkrieviskot’’? Lielākā daļa no tiem ir nepilsoņi, kuri nav ieguvuši Latvijas pilsonību un necenšas to darīt, jo nav motivācijas. Tad vēl ir Krievijas pilsoņi, kuri dzīvo Latvijā. Tolerance pret 9. maija svinētājiem, kas demokrātijas principu ievērošanas dēļ tika pieļauta vairākus desmit gadu līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, ļāvusi izveidoties sabiedrības daļai, kurai simpatizē Krievijas propagandētajam ‘’uzvarētāju’’ (precīzāk gan citu pakļāvēju) kults. Atklājoties šī kulta necilvēciskumam pēc iebrukuma Ukrainā, daļa no viņiem ir gan pārvērtējusi savus uzskatus, daļa vēl šaubās, bet daļa tos tomēr vēl saglabājusi. Rezultātā ir izveidojusies uzskatos sašķelta sabiedrības daļa, kuru ar aicinājumiem un piespiešanu vien nevarēs mainīt. Turklāt piespiešana izraisa slēptu vai atklātu naidu.

Ja mēs sarunāsimies krieviski ar ukraini vai vecāku cilvēku, kurš neprot latviski, bet saprot tikai krieviski, tad nav jāvairās no krievu valodas lietošanas. Tāpat, ja kāda informācija pieejama tikai krieviski, tad tā ir jāizmanto, lai gan jāpanāk, lai Latvijā netrūktu attiecīgas latviskas informācijas. Taču pašreizējā ģeopolitiskā situācijā, kad Ukrainā notiek atklāta agresija, lai uzspiestu ukraiņiem krievu valodu un dominanci, bet Latvijā vēl ir daudz šādas politikas atbalstītāju, atkrieviskošanas aktivitātes ir atbalstāmas. Tā kā atkrieviskošanas kampaņa Latvijā, līdzīgi kā Ukrainā, uzsākta tikai nesen, bet līdz tam nekas netika darīts, tad būtiski panākumi pie neatlaidīga darba tai paredzami tikai pēc ilgāka laika. Tas nepieciešams, lai celtu latviešu tautas pašcieņu, tāpat kā tagad to dara ukraiņi. Taču iedziļinoties šajā atkrieviskošanas kampaņas būtībā, rodas jautājums, vai tā dos rezultātus, jo būtībā tā ir piespiešana apgūt latviešu valodu nevis motivēšana to darīt. Bet kā panākt motivēšanu? Uzskatu, ka lozunga ‘’Mācies vai vācies!’’ vietā labāks lozungs būtu ‘’Vai nu piedalies, palīdzi un mācies latviski vai arī vācies!’’.

Satraucoša problēma starptautiskā situācijā pašlaik ir tāda, ka, sakarā ar neveiksmēm Ukrainā, pieaug Krievijas apdraudējumi lietot kodolieročus un līdz ar to rodas trešā pasaules kara iespējamība. Bet Latvijā  ir samērā neliels to iedzīvotāju īpatsvars, kuri būtu kaut kādā mērā iesaistīti vai vismaz ieinteresēti piedalīties valsts aizsardzībā neparedzēta uzbrukuma gadījumā. Bet ieinteresētība nevar rasties bez piedalīšanās aizsardzības pasākumos. Lai gan lielākais garants aizsardzībai ir mūsu valsts dalība NATO un tās dalībvalstu karaspēka palīdzība, tomēr vispirms pašiem jārūpējas par savu aizsardzību. Nedrīkst būt tā, ka mēs demokrātijas principu saglabāšanas dēļ maz iesaistām savus iedzīvotājus valsts drošības uzturēšanas pasākumos, bet prasām citām valstīm mūs aizstāvēt. Nevar izslēgt variantu, ka NATO palīdzības iespējas var samazināties, piemēram, ASV prezidenta vēlēšanu mums nelabvēlīgā rezultāta gadījumā. No Baltijas valstīm pašlaik mums, atšķirībā no pirmskara Latvijas, ir mazākais bruņoto spēku (6700) un zemessardzes (ap 10 tūkstošiem), skaitliskais sastāvs, kuru gan plānots palielināt, bet tomēr tas var izdoties nepietiekamā apmērā, jo prasības dalībai Zemessardzē ir diezgan augstas, lai tajā iesaistītos plaši iedzīvotāju slāņi. Tādēļ nepieciešams savlaicīgi izvērst pievilcīgāku veidu un plašāku iedzīvotāju slāņu iesaisti drošības uzturēšanas un sabiedrības izglītošanas pasākumos, iesaistot tajos arī nepilsoņus ar nosacījumu, ka viņi gada laikā kļūs par pilsoņiem, jo raķetes, kas kristu uz mums uzbrukuma gadījumā, nešķirotu nevienu pēc piederības pilsonībai. Redzot, kas notiek Ukrainā, mums jābūt sagatavotiem plašiem iedzīvotāju mobilizācijas plāniem un jāapzina mobilizācijai labāk sagatavotais iedzīvotāju kontingents, piemēram, autovadītāji un mednieki, kuriem veselības rādītāji ļauj atbildīgi lietot paaugstinātas bīstamības iekārtas.

Pēdējā laikā, zemessardzei sadarbojoties ar pašvaldībām, tiek plānots izveidot plaša apjoma civildienestu, kas varētu organizēt iedzīvotājus sagatavoties aizsardzībai un pretoties iespējamai agresijai. Bet liekas, ka šajā jomā nekas nopietns vairāk par runām vēl nenotiek. Kāds gan varētu būt šis civildienests, kas darbotos Iekšlietu ministrijas pakļautībā, kādi būtu tā uzdevumi un uz kādiem pamatiem to varētu veidot? Tam būtu jāsadarbojas ar jau savu nozīmīgumu izpelnījušo zemessardzi, kā vadošo organizāciju,  nevis jākonkurē ar to. Līdzīga struktūra – civilā aizsardzība – pastāvēja arī padomju okupācijas laikā, taču tai bija tikai darbību imitējošs raksturs, jo tad nebija nekāda reāla apdraudējuma un vajadzēja tikai darbības atskaites. Lai šāds izveidojamais civildienests būtu pietiekami patriotisks, uzskatu, ka ir apsverams priekšlikums to nosaukt par aizsargiem. Šāda patriotiska paramilitāra brīvprātīgo organizācija pastāvēja pirmskara Latvijā (1919-1940), kuras uzdevums bija palīdzēt valstī uzturēt kārtību un drošību un kura joprojām vēl nepelnīti noklusēta un aizmirsta. Visvaldis Lācis savā priekšvārdā I. Butuļa grāmatai ‘’Sveiki, aizsargi!’’ raksta, ka ‘’aizsargu un aizsardžu organizācija lēnām, bet noteikti veidojās kā tautas kustība ar mērķi pacelt katra aizsarga un katras aizsardzes morālo stāju, lai viņi varētu paši būt par priekšzīmi apkārtējiem ļaudīm. Aizsargu organizācija izvērtās par milzīga apjoma kultūras dzīves veicinātāju un attīstītāju kā laukos tā pilsētās.’’  Pirms likvidācijas 1940. gadā šai organizācijai bija ap 60 tūkstoš dalībnieku – ap 32 t. aizsargu, ap 15 t. aizsardzes un 14 t. jaunsargu. Tās darbībai, blakus kārtības uzturēšanai, bija ne mazāk svarīgās sabiedrību saliedējošās, izkliedējošās un izglītojošās funkcijas, kas pietrūkst tagadējai Zemessardzei.  Tiesa gan jāņem vērā, ka kopš 1991. gada Latvijā pastāv kā nevalstiskās organizācijas dažādi aizsargu organizāciju formējumi, kuri pārņēmuši pirmskara organizācijas statūtus un formas tērpus un bieži vien konfliktē savā starpā. Bet bez valsts atbalsta to darbības efektivitāte ir niecīga.

Līdzīgi kā pirmskara Latvijas aizsargu organizācijā, un kā Somijā, iespējami izveidojamai aizsargu organizācijai, būtu jāveido arī atsevišķa sieviešu -  aizsardžu – nodaļa, lai saglabātu sievišķīgo identitāti, veiktu funkcijas, kuras labāk var pildīt sievietes  un apgūtu sievietēm raksturīgos mācību priekšmetus, piemēram, mājturību, lai uzlabotu ģimeņu stabilitāti un līdz ar to uzlabotu demogrāfijas rādītājus. Protams šādas organizācijas statūti būtu jāveido atbilstoši pašreizējai situācijai, ņemot vērā tās sadarbības iespējas ar Zemessardzi, bet pārņemot arī labāko no pirmskara aizsargu organizācijas statūtiem.