Par demokrātiju, cilvēk cieņu, pašcieņu un brīvību
Daudz tiek runāts par demokrātiju un tās priekšrocībām salīdzinājumā ar autoritārismu, bet maz mēs iedziļināmies šo iekārtu būtībā. Bieži vien demokrātiju saprot kā varas maiņu vēlēšanu rezultātā, lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu un ievēlētos deputātus uzskata kā valsts augstāko varu. Turpretim autoritārismu saprot kā vienas personas augstāko lēmējvaru. Sakarā ar karu Ukrainā pēdējā gada laikā gan Latvijas, gan pasaules politikā notiek būtiskas izmaiņas šajā plāksnē, kas prasa iedziļināšanos būtībā un skaidrojumus.
Vispārīgi ņemot demokratijas būtība ir uz procesiem orientēta politika, kas prasa vairāku dalīnieku mērķu saskaņošanu, iepretim autoritārai politikai, kas orientēta uz notiekta mērķa sasniegšanu un rezultātiem. Tādēļ biznesa un militārā vidēs parasti dominē autoritārā politika. Tāpat tam, vdoties pēc empātijas, jābūt arī ģimenē, kurā ir nepieauguši bērni, jo viņiem trūkst zināšanu kvalitatīvai lēmumu pieņemšanai.
Sakarā ar Krievijas iebrukumu un karu Ukrainā, kā arī ar Ķīnas pretenzijām pārņemt varu Taivanā un rietumvalstu centieniem nepieļaut to, ir izplatījies uzskats, ka saasinājusies demokrātisko un autoritāro varu pretstāve. Tiek slavinātas demokrātijas vērtības pretstatā autoritārismam, bet mazāk uzmanību veltī būtiskākajām šo varu atšķirībām – cilvēk cieņas ievērošanai vai tās ignorēšanai. Virspusēji raugoties arī Krievijā un Baltkrievijā, kas ir autoritāras valstis, it kā notiek demokrātiskas vēlēšanas, pieņem likumus un tiek kontrolēta to ievērošana. Taču būtībā šeit likumi tiek pieņemti varas, nevis sabiedrības interesēs, un radītas tādas iekārtas, kas ļauj viltot vēlēšanu rezultātus un pieņemt subjektīvus, bieži vien uz cilvēku un tautas necieņu balstītus lēmumus. Masu mediju stingrā pakļautība varas kontrolei šeit nepieļauj izplatīties viedokļiem, kas atšķirīgi no varas viedokļa un līdz ar to tauta tiek nozombēta un tiek ignorētas sabiedrības intereses.
Bet vai demokrātiskajās valstīs, tai skaitā pie mums Latvijā ar cilvēk cieņas ievērošanu viss ir kārtībā? Saeimā pieņem likumus un tiek strikti kontrolēta to ievērošana, bet bieži vien atsevišķos gadījumos likumu ievērošana notiek uz cilvēk cieņas ignorēšanas rēķina. Jāņem vērā, ka likumi, ko pieņem Saeima, pēc savas kvalitātes mēdz būt dažādi. Likumi var būt orientēti uz vienlīdzīgumu (equality) vai taisnīgumu (equity). Ar ko tie atšķiras? Tas redzams no attēla, kurā parādīts, ka vienlīdzīguma principa piemērošana, kas prasa mazāku iedziļināšanos, tā neapmierinās mazāka auguma skatītāju, kā taisnīguma jeb dziļākas empātijas gadījumā. Līdz ar to otrā gadījumā tiek izrādīta vairāk cilvēk cieņas nekā pirmajā. Lai to sekmīgi realizētu, valstī būtu vajadzīgs pirms dažiem gadiem dikutētais nulles deklarēšanās princips. Ir tāds teiciens: ''Ja tu jūti savas sāpes, tad tu esi dzīvs, bet ja tu spēj sajust arī cita sāpes, tad tu esi cilvēks.'' Viena lieta gar ir tikai sajust. Ja tu nepaej garām un palīdzi, tad tu esi krietns cilvēks, bet ļaunais var pat priecāties pa cita sāpēm
Kas tad ir cilvēk cieņa un necieņa?
Sastopoties ar indivīdiem, priekšmetiem un notikumiem, cilvēka smadzenēs veidojas attiecīgi elementi un saiknes jeb attiecības starp tiem un cilvēks, atkarībā no savas pieredzes un sajūtām, izjūt pret tām dažādas attieksmes. Tās var būt gan patika, gan nepatika vai vienaldzība, vēlme kaut ko iegūt no otra, izpalīdzēt vai izvairīties no iesaistīšanās. Šis fakts tiek izmantots sociālos tīklos, piemēram, Facebook, un nodrošina to popularitāti. Katram patīk, ja tam velta uzmanību, izsaka atzinību vai līdzjūtību. Dziļāka attieksme pret konkrētu personu ir empātija jeb līdzjūtība, ko saprotam kā viņa emocionālā stāvokļa izpratni jeb iejušanos otra cilvēka ādā un līdz ar to arī cieņu pret to. Empātijas trūkums vai tās ignorēšana, kas izpaužas kā egocentrisms, bieži vien ir necieņas pamatā un tālāk var iet roku rokā ar emocionālo vai fizisko vardarbību, morāles normu un likumu neievērošanu vai pat noziegumiem. Kopīgs visiem cilvēkiem, kuriem trūkst empātijas, ir pašcentrēšanās uz sevi: viņi visu redz no sava viedokļa, ko uzskata par derīgāko, ignorējot citu viedokļus, nespējot saprast un nenovērtējot citu vajadzības.
Demokrātija bieži vien tiek uzskata par likumu varu un vairākuma diktatūru. Bet likumus pieņem likumdevēji vai ierosina autoritātes un, atšķirībā no dabas vai morāles likumiem, daži pieņemtie likumi var būt nepilnīgi vai orientēti uz šauru grupu interesēm un līdz ar to novest pie cilvēk cieņas ignorēšanas. Atcerēsimies, ka pēc Putina ierosmes Krievijā tika pieņemts likums par okupēto Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā, kas ir nepieņemami. Arī Saeimas likumu devēju un to piemērotāju (ierēdņu, tiesnešu) vairākums var rasties lēmēju nekompetences vai nozombēšanas rezultātā, un līdz ar to likumi un uz to pamata pieņemtie lēmumi var būt nekvalitatīvi un pretrunā ar cilvēkcieņas principiem. Ja pieņemtos likumus piemēro bez samērīguma, ignorējot empātiju, kā to bieži vien dara ierēdņi, tad līdz ar to tiek ignorēta arī cilvēk cieņa. Ko šeit saprotam ar likumu piemērošanas samērīgumu? Aplūkosim konkrētu piemēru. Pensionārs negaidīti saņem vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) par to, ka viņam ir ienākumu nodokļa parāds 220 eiro apmērā, lai gan viņš jau 4 gadus nekur nestrādā. Noskaidrojies, ka pirms 10 gadiem viņa darbavieta bez viņa iekļāvusi viņu nodokļu maksātāju reģistrā, maksājot par viņu nodokļus, bet, pārtraucot darba attiecības nav ieteikusi izdeklarēties no VID. Bet esot pieņemts tāds likums, ka, ja reģistrā esošais katru gadu neiesniedz ienākumu deklarāciju, tad viņam automātiski aprēķina 50 eiro nodokli viņam par to nepaziņojot. Tādā veidā ierēdņi stāda likuma burtu augstāk par cilvēku, neiedziļinoties un netaisnīgi iekasējot nodokli bez ienākuma. Vai tas negrauj cilvēk cieņu?
Tātad demokratijas galvenai vērtībai jābūt cilvēkcieņas ievērošana un necieņas apkarošana, vēršot necieņu pret tiem, kas to pelnījuši ar savu necienīgo rīcību. Šim principam vajadzētu būt dominējošam, valstīs, kuras uzskata par patiesi demokrātiskām. Jāatzīmē, ka jebkura nozieguma vai noziedzīgas rīcības pamatā ir cilvēkcieņas ignorēšana vai klaja necieņa.
Ne mazāk svarīgi katras personas garīgā līdzsvara nodrošināšanai un attīstībai ir pašcieņas saglabāšana un aizstāvēšana. Pašcieņa assocējas ar brīvību, spēju izlemt savu likteni un realizēt savas ieceres (vīzijas). Jāpiekrīt teicienam: '''Ja tu pats nerūpēsies par sevi, tad kam gan citam par tevi ir jārūpējas. Bet ja tu rūpējies tikai par sevi, tad priekš kam gan tu dzīvo.'' Noziedzīgais nolūks pakļaut sev ukraiņu tautu, iznīcinot tās pašcieņu, ko cenšas panākt Putins, ir vērsti uz tās pašcieņas iznīcināšanu, kam nedrīkst būt nekāda attaisnojuma. Ja zūd brīvība, tad izdzīvošanas dēļ notiek pielāgošanās, bet ja zūd ideāli, tad dažkārt iespējama kolaborācija ar apspiedēju, palīdzēšana tam un viņa necieņas principu apguve. Līdz ar to tā ir personību degradēšanās, kā tas notika Latvijā okupācijas gados un vēl joprojām notiek.