Par putinisma ideoloģiju un kā pret to cīnīties

(iesniegts publicēšanai "Latvijas Avīzē'' 30. martā 2022.g.) publicēts 6.aprīlī

Notikumi, kas izvērsušies kopš šā gada 24. februāra, likuši mums daudz ko pārvērtēt savos uzskatos par attiecībām pasaules un Latvijas sabiedrībā. Skaidrs, ka tagad sabiedrībā nepieciešams rast izpratni par notikušo un adekvāti reaģēt uz to. Kā gan varēja notikt, ka 21. gadsimtā Krievija bez iemesla atļaujas ar karaspēku iebrukt kaimiņvalstī, slepkavot iedzīvotājus un  uzspiest nepamatotus ultimatīvus kapitulācijas nosacījumus, tādus kā ‘’demilitarizācija, denacifikācija, atteikšanās no sadarbības ar rietumvalstīm, krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešana’’ utt.  Putins tam bija jau ilgi gatavojies un izteicis pieņēmumu, ka ukraiņu tauta nemaz nepastāv, bet ir tikai atšķēlusies krievu tautas daļa, kas jāpievieno Krievijai ar spēku. Rodas jautājums, kā gan mūsdienās varēja rasties tāda galējas cilvēku un tautu necieņas ideoloģija, kas līdzīga savulaik bankrotējušām Hitlera un Staļina ideoloģijām? Šī ideoloģija balstās uz  Krievijas kā 2. pasaules kara uzvarētājas cildināšanu un tās pārākuma deklarēšanu, pēc Dž. Orvela terminoloģijas apgalvojot, ka krievu tauta ‘’ir vienlīdzīgāka’’ par citām tautām. Kā tas  noticis, ka 70% tautas it kā atbalstot Putinu? Vai tam iemesls ir tikai autoritārais režīms, kas 22 gadu laikā pāraudzis totālitārismā? Liekas, ka tomēr iemesli šeit ir dziļāki. Pats par sevi autoritārisms nemaz nav lielākais ļaunums, ja vien tā pamatā nav agresīvi un noziedzīgi mērķi un rietumu demokrātijas pastāvēšanas būtiskākā nosacījuma - cilvēkcieņas neievērošana. Piemēram, lai gan Latvijas ulmaņlaiku periodu uzskata par autoratīvu režīmu, tomēr tad tika saglabāta cilvēkcieņa, neatkarības nodrošināšana un uz progresīviem mērķiem balstīta valsts attīstība.  Noziedzīgajiem totālitāriem režīmiem to agresīvo mērķu realizācijai gan nepieciešama autoritāra valsts pārvalde, valsts dienestu bezierunu paklausība diktatoram un tautas nozombēšana, ko panāk pilnībā kontrolējot masu saziņas līdzekļus un likvidējot jebkuru opozīciju. Putina režīms savas ideoloģijas atbalstam pakļāvis arī pareizticīgo baznīcu, kas nebija pat Staļina laikā. Totālitārās ideoloģijas balstās uz tā saucamās klišejiskās domāšanas izplatību, kad  tiek veidoti tādas izdomātas iznīcināmā ienaidnieka klišejiski tēli jeb kategorijas, piemēram, kā kulaks, buržujs, tautas ienaidnieks, zemcilvēks, nacionālists, banderovietis utt, ko it kā vajag ienīst vai likvidēt, ja vien kāda persona vai tautas daļa tiek klasificēta kā piederoša šai kategorijai. Tautas nozombēšana šādos režīmos balstās uz sabiedrības paviršas klišejiskās domāšanas izplatību, ko nepārtraukti uztur varas kontrolētie  masu saziņas līdzekļi, uz sabiedrības izolēšanu no patiesās informācijas un uz lielu drošības dienestu spēku izmantošanu nežēlīgai citādi domājošo apspiešanai. Rodas jautājumi, kā cīnīties pret šādu klišejiskās domāšanas izplatību Latvijā, lai novērstu sabiedrības sašķeltību, un vai mums pietiks tikai ar Krievijas nepatiesās informācijas kanālu bloķēšanu, ņemot vērā, ka visu dezinformāciju nekad nevarēs nobloķēt.

Liekas, ka vienīgā izeja ir radīt un ieviest tautā sapratni par to, kas ir klišejiskā domāšana un kāds ir tās absurdums, lai cilvēki, sastopoties ar to, prastu to kritiski izvērtēt un nepakļauties tai. Visi ir jāiepazīstina ar labi zināmo Dž. Orvela grāmatu 1984 un jāpārliecina par klišejiskās jeb slinkās domāšanas kaitīgumu un absurdumu. Jāsaprot, ka, izvairoties no klišejiskās domāšanas  katrs cilvēks jāvērtē nevis pavirši, piesaistot viņu kādai klišejai, bet gan pēc viņa konkrētas rīcības un uzskatiem, piemēram, vai viņš lepojas ar ‘’Georga lentu’’.  Arī Latvijas sadzīvē un politikā klišejiskā un slinkā domāšana ir plaši izplatīta, lai gan ne tās agresīvākajā veidā. Piemēram, jāsaprot, ka krievs ne vienmēr ir Putina atbalstītājs un latvietis ne vienmēr ir patriots. Nelietis vai cienījama persona var būt kā viens tā otrs. Kā otru piemēru var minēt izplatīto mītu par to, ka tikai demokrātija vienmēr ir laba un var atrisināt visas valstiskās problēmas, bet autoratīvisms vienmēr ir kaitīgs. Taču tas nebūt tā nav. Demokrātijas priekšrocība, bet reizē arī trūkums ir mērķu dažādība un, līdz ar to arī ilgstošs to saskaņošanas process, ja dalībnieku daudz un turklāt daži nav kompententi. Nedrīkst būt tā, ka saskaņošanai tiek izvirzīti absurdi mērķi, piemēram, tādi, kas saistīti ar valsts pastāvēšanu, kā tas bija 2012. gadā balsojumā par otro valsts valodu  Tāpat pareiza rīcība Ukrainā bija tagad uz laiku iesaldēt dažu partiju darbību. Vai to nevajadzētu darīt arī mums attiecībā uz krievu savienību? Kā liecina nedienas  cīņā pret covid, demokrātiskie, balsošanā  pieņemtie lēmumi, bieži vien nav labākie, bet gan noņem atbildību no lēmumu pieņēmējiem. Kā zināms, demokrātijas principi nevar darboties armijā, jo tur tiek prasīta personas atbildība par pavēļu izpildi. Kā piemērs nepamatotai demokrātijas slavināšanai ir joprojām politkorekti noklusētais mīts par pirmskara aizsargu organizāciju kā Ulmaņa režīma balstu un viņu piemiņas noklusēšanu, lai gan bijušie aizsargi bija vieni no galvenajiem cīnītājiem pret komunisma ideoloģijas izplatību Latvijā kā arī kara un pēckara pretošanās kustības dalībniekiem. Bijušās aizsargu organizācijas 20 gadu pastāvēšanas un tautas līdzdalības organizēšanas pieredze  var būt aktuāla pašreizējai zemessardzei, lai veicinātu tās popularitāti un palielinātu līdzdalību tajā vismaz pieckārt, reaģējot uz pašlaik saspringto starptautisko situāciju. Tādēļ būtu jāapsver iespējas iesaistīt zemessardzē ne tikai tos, kas prot apieties ar ieročiem, bet arī personas, kas prot apieties ar paaugstinātas bīstamības iekārtām, piemēram, autovadītājus kā arī atsevišķas sieviešu vienības sanitārajām un atbalsta funkcijām.

Uzskatu, ka viena no lielākajām kļūdām, ko valdība pieļāva kovida krīzes sākumā, bija nepietiekama daudzuma dalībnieku apmācība un aktīva iesaiste inficēšanās novēršanas procesā, bet paļaušanās galvenokārt uz ierēdņiem un aizliegumiem. Arī tagad bieži uzsvars tiek likts uz NATO spēku iesaisti, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi, un somas sagatavošanu 72 stundu izdzīvošanai. Bet, kā liecina Ukrainas pieredze, daudz svarīgāka ir plaša tautas dalībnieku sagatavotība aktīvai pretestībai okupantiem, ko nepieciešams veikt savlaicīgi.

***

Vajadzīgs izveidot tautas kustību ‘’Aktīvi pret vīrusu’’ jeb kovidsargu organizāciju

8. decembris, 2020 pl. 17:21, Nav komentāru

Sekojot notikumu attīstībai par koronvīrusa izplatību Latvijā un pasaulē un tās tendencēm rodas secinājumi, ka infekcijas izplatības mazināšanai mums nepieciešama plašāka sabiedrības daļas iesaiste aktīvai un brīvprātīgai līdzdalībai infekcijas izplatības pasākumos. Ieviesti stingri ierobežojumi infekcijas izplatības mazināšanai, tomēr tie ne vienmēr ir zinātniski pamatoti un to izpilde ir formāla, pavirša un maz kontrolēta. Apdraudējumu līmenis valstī nav vienāds un tādēļ  būtu vērts dažus ierobežojumus ieviest diferencēti atseviškās pašvaldībās. Galvenais infekcijas nemazināšanās iemesls ir tas, ka sabiedrībai trūkst pietiekamu zināšanu  par kovida apdraudējumu bīstamību,  izplatīšanās ceļiem, aizsardzības līdzekļu  lietošanu un par to, ko ikviens varētu darīt, lai neizplatītu infekciju. Tādēļ cilvēki pakļaujas viltus ziņām un, bez sapratnes par inficēšanās iespējām, rīkojas bezatbildīgi, protestē  pret ierobežokumiem un apšauba vakcinācijas lietderību. Nepierasts  ir tas, ka, rīkojoties bez zināšanām vai bezatbildīgi, jebkurš ģimenes loceklis vai darba biedrs pašam nezinot var kļūt par infekcijas avotu. Prakse pierādījusi, ka ar populāro ierobežojumu trijnieka (maskas, 2 metri, roku mazgāšana) izpildi vien nepietiek, jo, kā liecina jaunākie atklājumi, vīruss var izplatīties ar izeplas aerosoliem (garaiņiem), kurus maska maz aiztur. Kļūdīgi ir paļauties uz tikai šo ierobežojumu ievērošanu uzskatīt tos par neinfekcēšanās garantiju. Svarīgi, lai katram, kas pieņem atbildīgus lēmumus par ierobežojumiem un to izpildi, būtu pietiekoša sapratne, lai  modelētu vīrusa izplatīšanās mehānismus konkrētās situācijās un lai izvērtētu telpu vēdināšanas nozīmīgumu īpaši ziemas apstākļos. Vabūt lietderīgi būtu uzņēmumu koplietojamās telpās plaši ieviest Normunda Berga vadībā SAF Tehnika nesen izstrādāto sensoru Aranet4 telpu CO2 piesārņojuma pakāpes  noteikšanai, kas liecina arī par izelpas koncentrāciju? Covid zināšanu izplatīšanas (izglītošanas) un apjomīgo ārstēšanas  procesu smagums uzkrauts epidemiologiem un mediķiem, kuri drīz ar to netiks galā. Bet vairums cilvēku ierobežojumu un vīrusa izplatības zināšanu trūkuma dēļ spiesti atrasties dīkstāvē un psiholoģiskā stresā , gaidīt par to samaksu un, kā atpestīšanu, vakcināciju vai zināšanu trūkuma dēļ uzticēties viltus ziņām, rīkoties neadekvāti, saslimt un izplatīt infekciju. Kā noskaidrots, ap 40% aptaujāto plāno atteikties no vakcinēšanās tādēļ, ka trūkst pietiekamu zināšanu par tās nozīmīgumu infekcijas likvidēšanai.

Kā varētu atrisināt šo aktuālo problēmu Latvijā? Katra valsts šim risinājumam meklē savu vairāk vai mazāk efektīvu ceļu. Taču briesmu pietiekama neapzināšanās vai nevēlēšanās atkāpties no iesakņojošām tradīcijām  un pieņemt izšķirošus lēmumus bieži noved pie lieliem zaudējumiem. Piedāvājot zemāk minētos savus priekšlikumus apzinos, ka man gan nav pietiekošas epidemiloģijas zināšanas, bet centos izmantot to pieredzi, ko esmu guvis kādreiz strādājot pie sava zinātniskā darba tēmas par drošumkritiskajām sistēmām kā arī vēlāk pētot aizsargu organizācijas vēsturi, darbojoties politiski represēto apvienības valdē. Tātad, kas jādara?

Pirmkārt, noteikti operatīvi (īsā laikā) būtu internetā jāizveido visiem zināms un pieejams portāls, piemēram, ar nosaukumu zinicovid, kur izvietota epidemiologu sastādīta īsa, bet kodolīga Covid rokasgrāmata,  kas izplatāma arī drukātā veidā un kurā ikviens var apgūt nepieciešamās zināšanas un saņemt atbildes uz jautājumiem par Covid tēmu. Tur jābūt uz jaunākiem zinātnes atklājumiem balstītam, īsam un saprotamam skaidrojumam par to, kā izplatās Covid, kādi, kad un  kādā veidā aizsardzības līdzekļi un pasākumi pret to lietojami. Piemēram, būtu vērts izplatīt zemāk redzamo tabulu, kura atrodama internetā publicētajā rakstā ‘’Covid-19. Kā radies divu metru noteikums, un kāpēc tas varētu būt novecojis’’ (Sk. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/covid-19-ka-radies-divu-metru-noteikums-un-kapec-tas-varetu-but-novecojis.a378934/). No tabulas redzams, ka vērtējot katru situāciju jāņem vērā vairāku faktoru kopums un ka katrā konkrētā gadījumā jāizvēlas tāds rīcības veids, kam nav augsts vīrusa pārneses risks (augsta bīstamība iezīmēta sarkanā krāsā).

Otrkārt, nepieciešams izveidot valsts atbalstītu brīvprātīgu organizāciju palīdzībai mediķiem, sabiedrības izglītošanai un ierobežojumu ievērošanas kontrolei (ar nodaļām katrā pašvaldībā), kura varētu saukties, par kovidsardzi un kuras dalībnieku (kovidsargu) mērķi būtu:

1)      Apgūt, pielietot un izplatīt sabiedrībā zināšanas par kovida apdraudējumu bīstamību,  izplatīšanās ceļiem un aizsardzības līdzekļu  lietošanu, jo ne visi izmanto masu saziņas līdzekļus.

2)      Kontrolēt uz vietām ieviesto ierobežojumu izpildi pēc būtības, vadoties no zināšanām (rokagrāmatas)

3)      Palīdzēt medicīnas darbiniekiem izsekot karantīnas un pašizolācijas noteikumu izpildi kā arī nepeciešamības gadījumos atrast karantīnas un pašizolācijas dalībniekiem nepieciešamās telpas un izsekot inficēšanās avotus.

Lai novērstu iespējamos inficēšanās riskus, obligāts priekšnoteikums būtu, lai katrs dalībnieks būtu bruņots ar attiecīgām zināšanām, jo draudu novēršanai nav nekā svarīgāka par apdraudējuma zināšanām. Tādēļ katram kovidsargam būtu jāapgūst īsas, bet pamatīgas zināšanas par kovida apdraudējumu bīstamību,  izplatīšanās ceļiem un aizsardzības līdzekļu  lietošanu. Par šo zināšanu apguves gatavību kovidsargam jānokārto atbilstošs eksāmens, līdzīgs autovadītāju tiesību saņemšanai. Vienlaikus viņš saņem attiecīgu apliecību, krūšu nozīmi vai rokas apsēju, tādā veidā kļūstot par ekpertu, kam dotas tiesības un pienākumi apmācīt citus, palīdzēt mediķiem un kontrolēt ieviesto ierobežojumu ievērošanu. Nebūtu pieļaujama kovidsarga pilnvaru piešķiršana bez eksāmena, kam savā jomā jābūt līdzvērtīgam autovadītāju tiesību piešķiršanai, kas ļauj vadīt paaugstinātas bīstamības lietas. Vēlams būtu, lai kovidsargi ar savu darbību izpelnītos sabiedrības atzinību komunicējot ar sabiedrību. Tāpat nepieciešams, lai šādas tiesības būtu policistiem, uzņēmumu vadītājiem, zemessargiem un visiem, kam jāapkalpo klienti un jāpieņem atbildīgi lēmumi krīzes situācijas apstākļos, jo bieži viņu neabilstošās rīcības dēļ izplatās infekcija. Par to liecina, piemēram, katastrofālās situācijas dažās aprūpes iestādēs.

Katrā pašvaldībā būtu jāizveido kovidsardzes nodaļas, kas sadarbotos sasaistē ar slimīcām, ģimenes ārstiem un epidemiologiem, gan neiesaistoties slimnieku ārstēšanā, bet pārņemot  no mediķiem daļu no viņu pašlaik veicamām organizatoriskā darba funkcijām. Kovidsargi pēc darbības veida varētu būt gan iesaistītie (aktīvie), gan neiesaistītie. Ja kovidsargs iesaistās tādās aktivitātēs, kas aizņem viņa darba laiku, tad par to būtu jānodrošina viņam attiecīga samaksa, apdrošināšana un visi nepieciešamie aizsargļīdzekļi, kuriem līdzekļus varētu rast valdībai mēķtiecīgāk izmantojot esošo dīkstāves fondu. Neiesaistītajiem kovidsargiem būtu tiesības un pienākums  palīdzēt kontrolēt saprātīgu ierobežojumu ievērošanu.

Iedziļinoties mūsu vēsturē par bijušām brīvprātīgām kustībām un organizācijām, varam konstatēt, ka tās vienmēr efektīvi darbojušās tad, kad bijis katram saprotams darbības mērķis un izveidota struktūra, kura nodrošinātu iesaistīšanos un atzinību par darbošanos. Tikai uz aicinājumu pamata paciesties līdz vakcīnācijas saņešanai,  bet bez attiecīgas brīvprātīgas līdzdalības iesaistes struktūras diemžēl panākumi izpaliks. Attiecīgas iesaistes struktūras trūkuma vai vājuma iespaidu varam vērot analizējot patreizējos notikumus Baltkrievijā.

Kādas tad brīvprātīgās kustības un organizācijas, kurām bijusi liela nozīme mūsu valsts izaugsmē un no kurām katra pelnījusi tautas atzinību, varam atcerēties?

1)      Brāļu draudžu (hernūtiešu) kustība (1730-45.gg), kas uzplaukuma laikā aptvēra līdz 15 000 dalībnieku Vidzemē, sagādājot iesaistīto strauju pretalkoholisma un lasītprasmes izplatību. To tolaik apspieda krievu patvaldība.

2)      Rīgas aizstāvēšana cīņā pret Bermontu (1919.g), kur piedalījās tūkstošiem iedzīvotāju.

3)      Latvijas aizsargu organizācija (1919-40.gg), kas tika nodibināta 1919.g. 20. martā  pēc Miķeļa Valtera un Kārļa Ulmaņa ierosmes un kura aptvēra līdz 70 000 dalībnieku. Tās mērķi sākumā bija aizsardzība pret bandītu un naidojošas ideololoģijas uzbrukumiem, bēt vēlāk arī tautas izglītošana, sports un mākslinieciskā pašdarbība, novēršot konfliktu un šķiru cīņas ideju izplatīšanos. Aizsargu organizāciju var uzskatīt par pirmskara Latvijas valstiskuma ideoloģisko mugurkaulu, tādēļ to tik centīgi iznīcināja okupanti.

4)      Pašpalīdzības kustība ‘’Daugavas vanagi’’, kuru 1945.g. 28. decembrī Cēdelheimas gūstekņu nometnē nodibināja bijušie leģionāri, pārņemot aizsargu tradīcijas mākslinieciskās pašdarbības un sporta pasākumu organizēšanā. Tajā iesaistījās bēgļu masas un tai bija būtiska loma latvietības un brīvības centienu saglabāšanā kā arī vēlāk Latvijas neatkarības atjaunošanā.

5)      Latvijas tautas fronte (1988-98.gg), kas aptvēra līdz 250 000 dalībnieku un kuras mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, jo Latvijas brīvvalsts un labklājības gaišās atmiņas bija saglabājušās tautā visus okupācijas gadus un labvēlīgos apstākļos stimulēja vēlmi to atjaunot. Kad likās, ka mērķis sasniegts, tad zuda motivācija un tā pašlikvidējās.

Visas šīs kustības un organizācijas sasniedza uzstādītos mērķus, jo tie bija tautai attiecīgā laikā ļoti svarīgi un radīja nepārprotamas motivācijas tos saniegt. Katra no tām ar brīvprātīgās lidzdalības iespējām palīdzējusi stiprināt tautas saliedētību un vienotību. Brīvprātīgās kustības un organizācijas  sasniedza savus mērķus balstoties uz plašu sabiedrības slāņu līdzdalību, ja uzstādītais mērķis aktuāls, kā tas ir arī Covid gadījumā. Taču šoreiz kā bruņojums jāizmanto nevis ieroči, bet pretinfekcijas aizsardzības līdzekļi un, galvenais, disciplīna un zināšanas par apdraudējuma iespējām katrā situācijā.

Varētu rasties šaubas, vai šāda kustība neapdraudēs mūsu demokrātiju, jo vispārības mērķu sasniegšana vienmēr saistīta ar individuālo mērķu daļēju ierobežošanu. Bet krīzes situācijās priekšroka jādod mērķa sasniegšanai nevis kompromisiem, jo nekas nav svarīgāks par cilvēku dzīvībām. Ierobežojumi un aktīvas rīcības pasākumi, kā minētais, ir jāpieņem, jo krīze uzskatāma par Satversmē paredzēto ārkārtas stāvokli. Tādēļ tajos nav Satversmē deklarēto  brīvību apdraudējuma. Šie ierobežojumi gan pie mums, gan ārzemēs izraisa liberāļu protestus demokrātisko tiesību apdraudējuma dēļ. Ikvienam jāsaprot, ka krīzes apstākļos katram ir pienākums pakļauties saprātīgiem ierobežojumiem visas sabiedrības labā un katra pienākums ir ņemt līdzdalību krīzes novēršanā saņemot par to sabiedrības atzinību.

Var likties, ka iepriekš minēto priekšlikumu ieviešana būtu lieka rosība, zinot, ka nākošgad būs vakcīna, kas visu atrisinās, un ka ārzemēs nekas tāds nedarās. Taču jāapzinās, ka mums savs ceļš ejams un arī ka vakcinēšanās process aizņems vismaz gadu un katra pasīvas gaidīšanas diena pašreizējos apstākļos nozīmē ap 10-20 dzīvību zaudēšanu. Bez vakcinēšanās šim risinājumam nebūtu alternatīvas, bet ieguvums  no tā – sabiedrības izglītošanās un saliedēšanās.

Iesniedzu šo priekšlikumu pirms nedēļas valsts kancelejā. Man pateicās par to un teica, ka to nodošot, kam pienākas, bet ar to viss beidzās. Acīmredzot ierēdņiem savas ikdienas rūpes ir diezgan un kaut kādu priekšlikumu izskatīšana tiem sagādā tikai apgrūtinājumu.

***

Par mācībām un audzināšanu skolās

10. septembris, 2019 pl. 14:24, Nav komentāru

. IZM tiek plānots veikt nozīmīgas izmaiņas skolu mācību priekšmetu saturā un apmācības metodikā,  Mēs saprotam, ka būtiski uzlabojumi šeit ir nepieciešami, ņemot vērā tās iespējas, ko piedāvā apmācības IT līdzekļu (piemēram, domu kartes – mind map) un interneta attīstība, kā arī progresīvās datu un risku analīzes metodes, kas nepieciešamas mūsdienīgai dzīves uztveres attīstībai un sekmīgai biznesa karjerai. Skolas uzdevums ir ne tikai dot zināšanas, kas veido pasaules uzskatu un personību, kā arī dot motivāciju turpmākai mūžizglītībai.

No sarunām ar dažiem pedagogiem un no publikācijām presē zinām, ka pašreizējais vispārējais stāvoklis ar audzināšanu un mācīšanās motivēšanu skolās ir neapmierinošs, par ko liecina arī sliktie eksāmenu atzīmju rādītāji. No publikācijām presē izriet, ka Latvijas skolās ir viens no augstākajiem mobinga jeb vardarbības rādītājiem. Ir jāpieliek visas pūles, lai to mazinātu, jo tas grauj audzēkņu personību veidošanos.

Kāds tad ir skolu izglītības mērķis – apgūt zināšanas un to pielietošanas prasmes vai arī izaudzināt personības? Uzskatām, ka abi šie mērķi ir svarīgi, bet otrais mērķis ir atstāts novārtā, jo atbildīgu personību un vērtību audzināšanai tiek pievērsts par maz uzmanības. Kas ir personība? Tas ir cilvēks, kam ir pašcieņa, lai neielaistos apšaubāmos darījumos izdevīguma pēc, un kurš prot cienīt citus. Bieži dominē nepareizs uzskats, ka skolotājs nedrīkst ierobežot skolēna uzvedības brīvību, kas dažkārt var izpausties bezatbildīgos un nesavaldīgos izlēcienos. Jāprot nesajaukt brīvību ar pašcieņu, kuru nedrīkst ierobežot. Svarīgi, lai skola kopā ar vecākiem ne tikai pieradinātu bērnu pie darba un disciplīnas, bet arī ieaudzinātu pienākumu cienīt sevi, citus un dabu.

Attiecībā uz pedagogu sadarbību ar vecākiem būtu jāņem vērā, ka bieži vien derīgs jaunievedums var būt labi aizmirsts vecais. No savām skolas gaitām pirms izsūtīšanas uz Sibīriju atceros, ka skolas liecībās, blakus mācību priekšmetu apguves vērtējumiem, ar atzīmēm tika vērtētas arī 3 tādas skolēna īpašības kā 1)uzvedība, 2)kārtība un 3)uzcītība (centība). Kāpēc to nevarētu ieviest skolās arī tagad, apspriežot šīs atzīmes klasē? Ja kārtībā un uzcītībā varēja arī nebūt augstākās atzīmes, tad uzvedības atzīmes samazināšana. Piemēram, samazināta atzīme par kautiņu vai svešas mantas piesavināšanos, bērnam un arī vecākiem draudēja ar nopietnām problēmām. Atceros gadījumu, ka, dzīvojot lauku skolas kopmītnē, viens zēns naktī bija iekļuvis meiteņu guļamistabā un par to viņam kā arī kādai meitenei tika samazināta atzīme uzvedībā, kas bija liels notikums.

Runājot par patriotisma audzināšanu, būtu jāatceras, ka patriotisms nav nekāda abstrakta lieta, ko var izveidot kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tas izpaužas kā mīlestība un cieņa pret savu ģimeni, vecākiem, savu kolektīvu (klasi), pilsētu un valsti. Bet, lai kādu cienītu, tas ir jāiepazīst. Tādēļ nepieciešams būtu mācīt skolā priekšmetus par ģimenes un aizsardzības vērtību nozīmi. Lietderīgi būtu izdalīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, ko pasniegt, pieaicinot pretošanās kustības dalībniekus un politiski represētos  izejot no mūsu valstiskuma skatpunkta nevis no padomju vēsturnieku pozīcijām. Lai iepazītu savus senčus, lietderīga būtu arī dzimtas koku prasmju apguve.

Ļoti svarīgi būtu orientēties uz to, ka valstiski svarīgi ir tas, ka mūsdienīgai izglītībai jābūt pieejamai ne tikai jaunatnei, bet izglītības sistēmai jānodrošina piekļuve arī pieaugušajiem no jebkura vecuma kā mūžizglītība. Jāņem piemērs no pirmskara laikiem, kad aizsargu organizācijas biedri ne tikai uzturēja kārtību un apguva militārās zināšanas, bet arī sportoja, piedalījās mākslinieciskā pašdarbībā un pilnveidoja savu izglītību.

***

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību 

- mans raksts Latvijas avīzē 2019.g. 8.martā

14. marts, 2019 pl. 17:43, Nav komentāru

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību

Kā zināms, Latvija ir demokrātiska valsts, kas katram ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, jāvalda tādiem likumiem un sadzīves normām, kas ierobežo izvēles iespējas. Ar normām jāsaprot laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošanu kontrolē gan tiesībsargājošās struktūras, gan sabiedrība, bet tikumu pārkāpumi izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts pārvēršas par visatļautību un haosu, un neviens nevar justies drošs, ka cits, vadoties pēc savām iegribām, viņu neapdraudēs. Ir arī risks, ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot iespējamos līdzekļus, var apdraudēt valsts neatkarību.

Kā iegūt vienprātību un kādiem jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pilsoņu pienākumiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Ideālā gadījumā tiem jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi, 2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (2. uzlikts valdībai, bet 3. deleģēts sīkpartijām). Tādēļ šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu. Piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.

Attiecībā uz aizsardzību, neiztur kritiku uzskats, ka pietiek ar profesionālo armiju, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligāto militāro dienestu (OMD) nevajag, jo tas izmaksā dārgi. Izmaksas var samazināt, bet jārod risinājums, kā realizēt iedzīvotāju iesaisti, lai ieaudzinātu pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Lai gan ir brīvprātīgo zemessardze, bet tās dalībnieku skaits ir neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa iedzīvotāju, bet pārējie par to līdzīgi kā par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās, ka mūs uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki, un ka valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.

Kas tad jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalība valsts aizsardzībā jāpanāk, veltot pienācīgu uzmanību jaunatnes patriotiskā audzināšanā un veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem, kā pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices pieredzi, kā ieteikts, labāk izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.

Nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr panākt, lai arī ‘’no apakšas’’ rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.

Svarīgi organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj solīdu iespaidu. Tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo vairums aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, aizsargos, atkārto to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un arī turpina papildināt savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai bija 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk

***

Mans Uzruna 14. jūnija politiski represēto atceres pasākumā Šķirotavā 14.06.2018

21. jūn. 2018,

Labdien, godātie klātesošie!

Šodien mēs atceramies to dienu, kad pirms 77 gadiem krievu okupanti uz Sibīriju izsūtīja ap 15 tūkstošu tos Latvijas iedzīvotājus, kuri bija aktīvākie brīvās Latvijas cēlāji un atbalstītāji. Tie bija inteliģence, ierēdņi un īpaši aizsargu komandieri (ap 80% no tiem tad tika represēti) un viņu ģimenes, tai skaitā mazgadīgi bērni un sirmgalvji. Tas tika darīts, lai pilnībā pakļautu mūsu tautu un iznīcinātu tās garīgās vērtības, kas bija pakāpeniski izveidojušās laikā no hernhūtiešiem 17.gs līdz Ulmaņlaikiem un palīdzēja mums izdzīvot Sibīrijā. Kādas tad ir šīs vērtības? Tās ir sekojošas:

1)paaudžu un šķiru vienotība, Latvijas pagātnes godināšana un savstarpēja cieņa,

2)latviska Latvija un kopēja valoda,

3)Latvijas saule spīd visiem, un bez vainas neviens nav nosodāms,

4)nav iekšējo ienaidnieku, bet tādus, kas vēlas kaitēt, ir jāizolē.

Šo vērtību atjaunošana ir nepieciešama, jo kara laikā tās tika aizstātas ar naida ideoloģiju, kas dalīja iedzīvotājus savstarpēji naidīgās okupantu, nacionālistu un kolaborantu kategorijās, kas joprojām tiek piekopta. Jāņem vērā, ka Krievijas politika – balstīšanās uz ārējā ienaidnieka tēlu un iekarojumu slavināšana – mums nav pieņemama. Pret to vajag latviskām partijām vienoti vērsties, nevis konkurējot koncentrēties uz otršķirīgām atšķirībām.

Tagad, tuvojoties 13. Saeimas vēlēšanām, katra no kandidējošām partijām cenšas piedāvāt un izcelt, bieži vien, no citām tautām aizgūtās vērtības, lai gūtu panākumus vēlēšanās. Tādas ir, piemēram, vis atļaujoša demokrātija, liberālisms, tolerance pret visu, arī pret nelikumībām, kas robežojas ar bezatbildību un skaidru valsts nākotnes mērķu trūkumu. Jāņem vērā, ka demokrātija bez atbildības prasībām parasti noved pie haosa, kur labi veicas tikai nekaunīgiem un negodīgiem. Tādēļ, apsverot iespējas, par kuru partiju balsot, būtu jāiedziļinās tās piedāvāto vērtību klāstā nevis jāvadās no to pirmo personu daiļrunības un frizūrām.

Uzskatām, ka mūsu nākotni veidot pelnījuši tie, kas parādījuši, ka ciena Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izstrādātās vērtības un ir apņēmušies tām sekot un attīstīt, nevis bijušie kolaboranti un tie, kas noliedz tautas garīgās vērtības un vēlas izdomāt kaut ko jaunu, no ārvalstīm aizgūtu un nepārbaudītu.

Lai mums visiem ir ticība latviskas Latvijas nākotnei, veiksmes un laba veselība!

***

2. maijs, 2019 pl. 15:07, Nav komentāru

Par LPRA valdes priekšsēdētāja I. Kaļķa rīcības izvērtējumu

2019. g. 19. februāra represēto apvienības Koordinācijas padomes sēdes dalībniekiem neskaidrību izraisīja valdes sastāva vēlēšanu norise. Notika tā, ka valdes priekšsēdētājs I. Kaļķis nosauca 12 iespējamos valdes locekļu kandidātus, prasot, ka no tiem jāievēl tikai 10 un piebilstot, ka obligāti jāievēl kandidāti no katra Latvijas novada, tai skaitā P, Simsonu un J. Ābeli un no 5 Rīgas izvirzītiem kandidātiem jāievēl tikai 3, obligāti atstājot Dz. Geku un A. Freimani. Šo nekorekto aģitāciju tieši pirms vēlēšanas, atbalstot I. Kaļķi, to pārtraucot, veica arī P. Simsons. Kad sēdes dalībnieki pieprasīja notiekošo skaidrot, pieņēma lēmumu balsot pēc saraksta, svītrojot 2 no 12 kandidātiem. Katrs kandidāts pastāstīja par sevi, bet netika prasīts, lai sniedz ziņas par savu nesastāvēšanu kompartijā vai čekas aģentu sarakstā, kā to prasa apvienības statūti. Būtu bijis jālemj par Dz. Gekas atbilstību statūtu prasībām, jo 1)viņas vārds atrodams publicētajā čekas aģentu kartotēkā ar segvārdu ‘’Velta’’, 2)viņa nesastāv nevienā no apvienības biedrībām un 3)viņai nav politiski represētās personas statuss. Viņa gan pelnījusi lielu cieņu un atzinību par aktīvu Sibīrijas bērnu fonda sabiedrisko norišu organizēšanu un nesen iznākušās grāmatas par represēto bērniem ‘’Skola Sibīrijā’’ izdošanu. Dz. Gekas, kā Sibīrijas bērnu fonda vadītājas atrašanās valdes sastāvā būtu apšaubāma tādēļ, ka 1)šo organizāciju mērķi ir atšķirīgi un 2)valdei vairākkārt nākas lemt par atbalsta piešķiršanu šim fondam un šī lemšana notiek ar viņas līdzdalību. Vēlēšanās savu amatu zaudēja bijušais valdes priekšsēdētāja vietnieks A. Freimanis, lai gan viņam ir lieli nopelni, darbojoties iepriekšējās valdes sastāvā. Viņa vietā iecēla (nevis ievēlēja!) P. Simsonu, kuram, atšķirībā no A. Freimaņa, nav īpašu nopelnu iepriekšējās valdes darbības laikā. Viens no iemesliem, kādēļ valdes vēlēšanās notika statūtu pārkāpumi (neatļautā aģitācija tieši pirms balsošanas), ir tas, ka valdē nav jurista, kas kontrolētu statūtu ievērošanu. Līdzīgu gadījumu novērsa 2017. gada konferencē valdes priekšsēdētāja vēlēšanās, kad juriste cēla iebildumus pret vēlēšanu sarīkošanu pirms revīzijas komisijas ziņojuma nolasīšanas un tika pieņemts lēmums par ārkārtas konferences rīkošanu, kurā par priekšsēdētāju ievēlēja I. Kaļķi.

Šī gada vēlēšanu nekorektās norises rezultātā es, Andrejs Ermuiža, netiku pārvēlēts valdes sastāvā, jo tika veikta slēpta aģitācija mani neievēlēt un līdz ar to notika nepelnīta necienīga izturēšanās pret mani. Uzskatu, ka man ir nopelni, lai tiktu pārvēlēts valdē, jo iepriekšējās valdes sastāvā esmu izveidojis un uzturējis apvienības mājas lapu un devis vairākus ierosinājumus, kas guvuši atzinību valdībā un sabiedrībā. Tādēļ esmu ļoti sarūgtināts un izanalizēju manis neievēlēšanas iemeslus, kā arī iepriekšējās valdes darbības trūkumus, kurus šeit centīšos izskaidrot. Pirmkārt, ja jau noris represēto paaudžu maiņa no ‘’mēs cietām’’ uz ‘’mums pienākas’’, tad kādēļ tam jānotiek tik brutāli? Esmu nācis pie slēdziena, ka vēlēšanu norise bija iepriekš labi iestudēta, P. Simsonam iespaidojot I. Kaļķi, un ka vadību valdē cenšas pārņemt viņa izveidotā neformālā grupa. Tā, izmantojot, I. Kaļķa bez principialitāti, viņu ietekmē, lai gūtu labumus vienlaikus degradējot represēto politiskos uzskatus. Mana klātesamība valdē viņiem traucē, jo, atrazdamies iepriekšējās valdes sastāvā, vairākkārt cēlu iebildumus pret I. Simsona nekorektajiem ierosinājumiem. Vairākus ierosinājumus, ko biju izteicis, I. Kaļķis nobremzēja, bet piekrita visam, ko ieteic P. Simsons. Tā notika, piemēram, apspriežot 2018. gadā atjaunojamos apvienības statūtos jautājumu par čekas aģentu un kompartijas biedru ierobežojumu atcelšanu iekļaut tos valdes sastāvā un vēlāk, spriežot par represēto attieksmi pret čekas maisu publicēšanu, kam viņš ieteica nepiekrišanu. Valdes vairākums toreiz pakļāvās viņa ieteikumiem, tomēr koordinācijas padomes sēdē abos gadījumos tie pamatoti tika noraidīti. Valdē atsaucību neguva mans ierosinājums Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas 100-gades piemiņas atzīmēšanai 20. martā, lai gan vairums tika represēti tieši par piederību aizsargiem. Tādēļ viņu piemiņa represētajiem būtu jāatceras un jāuztur svēta, jo nevēlamies taču kļūt par mankurtiem, kas atsakās no senču mantotajām vērtībām. To centos panākt, izvirzot kategorisku prasību I.Kaļķim atcerēties aizsargu 100-gadi. Viņš mani informēja, ka lēmums atzīmēt šo datumu 20. martā plkst. 14.00 pieņemts, taču izrādījās, ka par to informēti tikai valdes locekļi, kuri kopā ar dažiem NA Saeimas deputātiem (kopumā ap 20 cilvēku) piedalījās ziedu nolikšanā pie K. Ulmaņa pieminekļa. Par to netika informēta ne prese, ne apvienības dalībnieki, kuri kuplā skaitā plkst. 16.00 ieradās uz grāmatas ‘’Skola Sibīrijā’’ atklāšanas pasākumu Kara muzejā. Kādēļ tik maz piedalījās aizsargu 100-gadu atcerē, tas jāprasa D. Liepiņai par izziņošanu.

Ņemot vērā P. Simsona rīcības man par viņu izveidojies priekšstats, kā par necienīgu cilvēku, kas, lai gan balsojis par Neatkarības deklarāciju, bet neieredz aizsargus. Viņš vairākus gadus darbojoties Saeimā Pirmās (A. Šlesera) partijas sastāvā, ko uzskata par savu ideālu. Agrāk, ieņemot apvienības priekšsēdētāja amatu, viņš aģitējis represētos balsot par šo partiju, jo neesot svarīgi, kas piešķir naudu represētajiem. Viņš, vairākkārt aizvietojot Šleseru kā deputātu 8. Saeimā, ir labi apguvis A. Šlesera cinisma pamatus, kas izpaužas viņa rīcībā. Pagājušā gadā viņš nelietderīgi iztērējis ap 200 eiro komandējumam uz Bukaresti un 500 eiro kā biedru naudu starptautiskajā represēto organizācijā. Grāmatas ‘’Skola Sibīrijā’’ atklāšanas pasākumā P. Simsons ierosināja izdot vēl grāmatu “ Maize Sibīrijā”, kas būtu orientēta uz ciešanu glorifikāciju (slavināšanu) un tādēļ nav vajadzīga. Vairums no tiem, kam svarīgāka par visu bija maize vai desa, neatgriezās Latvijā. Drīzāk būtu vajadzīga grāmata ar nosaukumu ‘’Ilgas pēc Latvijas’’, jo tas bija galvenais represēto dzīves stimuls, kuru gan mazāk aptvēra bērni un P. Simsons. Viņš un vēl daži citi, ne tik daudz cietušie, represēto statusu uzskata par godinājumu pieprasījuma profesiju, kas nav pieņemams.

Vērtējot I. Kaļķa, kā iepriekšējās valdes priekšsēdētāja, darbību der salīdzināt viņa vadību ar to, kā izrīkojās iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais, kas pirms 2 gadiem netika pārvēlēts. Te vietā būtu atcerēties, ka senie romieši teica, ka ‘’aitu bars, vadīts no lauvas, ir labāks par lauvu baru, vadītu no aitas." G. Resnais uzskatīja, savus padotos par aitu baru un, neviena iebildumus neuzklausot, rīkojās pēc savas gribas un patvaļīgi izrīkojās apvienības naudas līdzekļiem, tos pats piesavinoties un piešķirot tuvākajiem, tādēļ pamatoti netika pārvēlēts. I. Kaļķa neprincipiālais vadības stils, pakļaujoties pašpasludinātajām autoritātēm, nav labāks, jo kur aitas tur cirpēji, kas pamanās gūt labumus. Par to liecina nepārdomātie līdzekļu tēriņi, kas izriet no revīzijas komisijas un man pieejamo faktu analīzes, kas liecina par apvienības attīstības stratēģijas trūkumu. Tiek darīts, kas ienāk prātā, vai ko kāds iesaka, nedomājot par tēriņu lietderību un par tām vērtībām, kuru dēļ mūsu senči tika represēti.

Laikā, kad G.Resnais ieņēma priekšsēdētāja amatu, apvienībā bija izveidojusies tradīcija sagatavot un iesniegt rezolūcijas ar ierosinājumiem valdībai, kuru sagatavošanā es ņēmu aktīvu līdzdalību. Par to 2015.g. apvienībai piešķīra Ministru padomes balvu 7000 eiro apmērā. Šo naudu G. Resnais sadalīja pēc saviem ieskatiem, sev piešķirot 1000, bet D. Liepiņai 800 eiro (par ko?); man tika 200 eiro. Kad, gatavojoties šī gada konferencei, ierosināju sagatavot konferences rezolūciju, P. Simsons to noraidīja, teikdams, ka mūs jau tikpat neviens neņemšot vērā, kam I. Kaļķis piekrita. Man bija sagatavoti daži priekšlikumi, kuri tika publicēti ‘’Latvijas avīzē’’ 2019.g. 8. martā manā rakstā ‘’Par demokrātiju un pienākumiem’’.

Kādus trūkumus saskatu I. Kaļķa kā iepriekšējā valdes priekšsēdētāja darbībā? Viņš rīkojies haotiski, uzticoties tikai valdes balsojumiem, un piešķirtie līdzekļi - valsts dotācija ap 98 000 eiro – izlietoti nepārdomāti dodot pa daļai visiem, kas prasīja. Par šo līdzekļu izlietošanas lietderību vērtējums būtu jādod Valsts kontrolei. Kādi tad ir iespējamie trūkumi un pārkāpumi?

1.     Pēdējā gada laikā aizgājušās juristes vietā netika darbā pieņemts jurists, kas sniegtu juridiskās konsultācijas un kontrolētu apvienības statūtu ievērošanu. Apvienības valdē nav arī nevienas personas, kas varētu sniegt represētajiem konsultācijas medicīniskos un sociālos jautājumos.

2.     Daudzi lēmumi par naudas līdzekļu izlietošanu, netika izskatīti valdes sēdēs, piemēram, par līdzekļu piešķiršanu, personām, kas brauca uz Sibīriju Sibīrijas bērnu fonda organizētā brauciena ietvaros. Šim nolūkam kopumā iztērēti 7453 eiro.

3.     Septembrī notikušās konferences ‘’Trejādā Latvija’’ lekciju materiāli netika publicēti, lai par to atgādināju I. Kaļķim. Šim nolūkam iztērēti 6999 eiro.

4.     Ap 35 000 eiro piešķirti 10 represēto pieminekļu celšanai un atjaunošanai Latvijā, tai skaitā piemineklim represēto mātēm Likteņdārzā 10 000 eiro, bet nav izvērtēts katra piešķīruma lietderīgums. Vai liela daļa no šiem darbiem nebūtu jāveic pašvaldībām par saviem līdzekļiem?

5.     P. Simsona komandējumam uz Bukaresti iztērēti 1924 eiro, bet dalībai starptautiskajā Represēto apvienībā 500 eiro. Kāds no tā labums apvienībai?

6.     Konferencē noskaidroju, ka starp politiski represētajiem vēl ir tādi, kas saņem pensiju mazāku par 200 eiro. Apvienības valdei būtu tādi jāapzina un jāpanāk viņu pensiju paaugstināšana vai jāpiešķir pabalsti.

7.     Apvienības valdes darbības mērķi nedrīkst aprobežoties tikai ar represiju un ciešanu glorificēšanu, bet jāizceļ represēto uzticība Latvijas ideāliem un pašcieņas saglabāšana, piemēram, neaizmirstot aizsargu – daudzu represēto senču - nopelnu godināšanu.

Nepretendēju uz vietu valdē, bet ierosinu apvienības Koordinācijas padomei lemt par valdes sastāva izmaiņu, lai novērsu minētos trūkumus. Apvienības statūtu punkts 4.5 paredz iespēju sasaukt ārkārtas Koordinācijas padomes sēdi, ja to pieprasa 51% teritoriālo struktūrvienību vai ne mazāk kā 10% biedrības biedru. Aicinu to izdarīt, lai lemtu par I. Kaļķa atbilstību priekšsēdētāja amatam kā arī par P. Simsona un Dz. Gekas atrašanos valdes sastāvā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Būtu kritiski jāizvērtē D. Liepiņas pēdējā laika darbība, piemēram, neaicinot apvienības biedrus piedalīties aizsargu 100-gades atceres pasākumā..

***

Nav komentāru

Komentēt