andrejser - Mani raksti

No "pēc tam" uz "vienlaikus": Kā pārvarēt Latvijas demogrāfisko strupceļu

Mon, 15 Jun 2026 08:56:00 +0000

Raksts publicēts Latvijas avīzē 30. 06.2026

Andrejs Ermuiža

Latvija strauji sarūk – 2025. gada nogalē pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir noslīdējis līdz provizoriskiem 1,825 miljoniem, un jaundzimušo rādītāji pēdējos gados piedzīvo lejupslīdi par gandrīz 10% gadā. Valdības un politiķu ierastā atbilde uz šo kritisko situāciju parasti aprobežojas ar solījumiem palielināt vienreizējos vai ikmēneša pabalstus. Taču socioloģiskā analīze un reālā dzīve pārliecinoši pierāda, ka finanšu līdzekļu vienkārša iemaksāšana "makā" neatrisina krīzes dziļākos cēloņus. Pabalsti ir tikai kosmētiskais remonts ēkai, kurai vajadzīgi kapitāli pamatu darbi. Lai rastu ilgtspējīgus risinājumus, ir nepieciešams rast atbildi uz fundamentālu jautājumu: kāpēc ar ģimenes dibināšanu Latvijā arvien biežāk tiek gaidīts līdz trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanai?

Zema dzimstība nav unikāls Latvijas fenomens – tā ir visu moderno demokrātiju kopīga problēma, kur katrai valstij ir jāatrod savs specifiskais risinājums. Jauniešu nevēlēšanās steigties ar vecāku lomas uzņemšanos ir pilnībā racionāla. Mūsdienu pasaulē pirmā prioritāte ir konkurētspējīgas izglītības iegūšana, karjeras uzsākšana un materiālās stabilitātes sasniegšana, un tikai pēc tam tiek apsvērta ģimenes nodibināšana. Šīs lineārās secības rezultātā pirmie bērni ģimenēs arvien biežāk ienāk vecuma grupā no 30 līdz 40 gadiem. Tā kā mātes vidējais vecums, piedzimstot pirmajam bērnam, ir pieaudzis līdz 28,1 gadam un otrais bērns seko vidēji 31,1 gada vecumā, bioloģiskais un sociālais laiks nākamo bērnu radīšanai būtiski sašaurinās. Tāpēc bērnu skaits ģimenēs arvien retāk pārsniedz vienu vai divus, neļaujot sasniegt pat vienkāršu paaudžu nomaiņas līmeni.

Demokrātiskā valsts iekārtā nav iespējams un nedrīkst nevienu piespiest radīt bērnus agrāk. Tomēr valsts var un tai ir pienākums mainīt "spēles noteikumus" – radīt tādu sociālo un ekonomisko vidi, kurā jaunajam cilvēkam nav jāizvēlas starp personīgo izaugsmi un ģimeni. Rīcībpolitikas mērķim jābūt ģimenes dibināšanas sliekšņa samazināšanai vismaz par pieciem gadiem, tuvinot to vēsturiskajai normai, kad pirmais bērns dzima vidēji 23 gadu vecumā. To ir iespējams panākt, īstenojot trīs kardinālas un sistēmiskas reformas.

1. Skolas sols, kas sagatavo dzīvei un stabilām attiecībām

Latvijā ir nepieciešama drosmīga izglītības satura reforma. Skolu programmās kā obligātus mācību priekšmetus nepieciešams iekļaut nevis vienkārši teorētisko bioloģiju, bet gan visaptverošu veselības un ģimenes plānošanas mācību, kā arī empātijas un savstarpējās cieņas apguvi. Šādas zināšanas un prasmes pašreizējā sabiedrībā ir akūti nepieciešamas.

Stabilas partnerattiecības neveidojas pašas no sevis. Jaunieši ir jāsagatavo morāli un emocionāli, lai viņi spētu un gribētu uzņemties atbildību par sevi, savu partneri un bērniem. Sociālie dati liecina, ka Latvijā laulību šķiršanas rādītāji saglabājas augsti – 2024. gadā reģistrētas 10 205 laulības, bet šķirtas 5 328 –, un jaunāko vecāku grupā puse bērnu piedzimst ārpus laulības. Attiecību nestabilitāte un bailes no vientuļā vecāka statusa ir būtisks psiholoģiskais šķērslis agrīnai bērnu radīšanai. Tāpēc noturīgu attiecību veidošanas prasmju apguve skolas vecumā ir tiešs un neaizvietojams demogrāfiskās drošības spilvens.

2. Nevis izvēles konflikts, bet sinerģija: Studēt un audzināt vienlaikus

Sistēmiska kļūda ir likt jaunajam cilvēkam upurēt savu labāko reproduktīvo vecumu agrīnās karjeras un izglītības pirmajiem, smagākajiem etapiem. Pašlaik sievietes vecumā no 18 līdz 29 gadiem nodrošina mazāk nekā 40% no visām dzimstības plūsmām, lai gan pirms četrām desmitgadēm šis rādītājs bija gandrīz divreiz lielāks. Valstij ir jārada tāda sociālekonomiskā infrastruktūra, kas neapgrūtina bērnu audzināšanu studiju laikā un ļauj droši veidot ģimeni uzreiz pēc skolas beigšanas.

Augstāko izglītību vai profesiju var sekmīgi apgūt paralēli bērna audzināšanai, ja vien valsts, pašvaldības un darba devēji nodrošina tam piemērotus apstākļus. Tas nozīmē elastīgu un hibrīdu studiju formu ieviešanu, bezmaksas bērnudārzu pieejamību tiešā augstskolu tuvumā, izdevīgus un valsts garantētus mājokļu kredītus jaunajām ģimenēm, kā arī nodokļu atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kas nodarbina jaunos vecākus attālināti vai ar elastīgu darba laiku. Ir jābeidz uztvert bērna piedzimšana kā "karjeras pārtraukums". Tikai tad, kad bērna audzināšana un personīgā izaugsme varēs noritēt paralēli, tiks sasniegts jaunu ģimeņu un dzimstības pieaugums.

3. Pilsoniskās sabiedrības mobilizācija un bērnu svētku tradīciju atjaunošana

Dzimstības veicināšana un bērnu audzināšana nav panākama tikai ar administratīvām reformām un pabalstu indeksāciju – ir nepieciešams radīt spēcīgas kopienas tradīcijas, kas iedvesmo un sniedz sociālu atbalstu. Šādām tradīcijām Latvijā ir dziļas un sekmīgas vēsturiskas saknes. Rīcības un reformas rada ieradumus, ieradumi veido tradīcijas, bet tradīcijas nosaka valsts un sabiedrības ilgtermiņa likteni.

Vēsturnieku Gunta Vāvera un Anetes Ābeles-Giles pētījumi par bērnu svētku tradīcijām Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (LVKFFDA) fondos sniedz vērtīgu socioloģisku mācību stundu:

"Bērnu svētki kā jauna kultūras darbības forma atsevišķās vietās Latvijas teritorijā aizsākās 19. gadsimta nogalē un pakāpeniski, galvenokārt Rīgā, kļuva par ikgadēju regulāru notikumu. Šādu svētku rīkošana bija saistīta ar pedagogu un sabiedrisko darbinieku uzskatiem par to, ka bērniem nepieciešams īpašs ārpusskolas izglītojošs pasākums, kas sekmētu jaunu zināšanu apguvi un veicinātu zinātkāri.

Bērnu svētku norises saturs sastāvēja no trim daļām: mācībām, izklaides un jautrības, kā arī bērnu priekšnesumiem. Dažādi tematiskie nodarbību stendi jeb, mūsdienu izpratnē, radošās darbnīcas, sniedza iespējas bērniem iepazīties ar dažādām zinātnēm un mācību priekšmetiem. Izklaidi un jautrību svētkos nodrošināja atjautīgas aktīvās izpriecas – rotaļas, spēles, karuseļi un sacensības, bet pasākumu nereti noslēdza bērnu priekšnesumi. Galvenās sabiedriskās organizācijas, kas rīkoja svētkus, bija dažādas saviesīgās biedrības Rīgā vai tās apriņķī, no kurām visaktīvāk darbojās Mīlgrāvja Bezalkohola biedrība 'Ziemeļblāzma', Latvijas Skolotāju biedrība un Skolu muzeja biedrība.

Svētku turpmāku organizēšanu stipri ierobežoja Pirmais pasaules karš (atsevišķi svētki vēl notika Rīgā 1915. un 1916. gadā) un Latvijas Neatkarības karš. Jau miera apstākļos 20. gadsimta 20.–30. gados bērnu svētku rīkošanu uzņēmās jaunizveidotā Latvijas Bērnu palīdzības savienība (kopš 1938. gada Latvijas Bērnu palīdzības biedrība), ko dibināja, iedvesmojoties no dažādu Amerikas, kā arī starptautisku bērnu palīdzības organizāciju darbības. Līdz 20. gadsimta 30. gadu vidum šajā organizācijā nodaļās Latvijas pilsētās kopējam darbam bērnu labā bija apvienojušās 22 sabiedriskās organizācijas un 338 privātpersonas.

Līdz ar Latvijas Bērnu palīdzības savienības izveidi, 20. gadsimta 20. gados sākās jauns posms bērnu svētku attīstībā, tos cenšoties padarīt par ikgadēju tradīciju valsts mērogā un organizēt kā publisku pasākumu, kas bez pašu svētku satura arī pievērš sabiedrības uzmanību bērnu aprūpes, izglītības, palīdzības un aizsardzības jautājumiem.

Bērnu svētki kļuva par vienu no daudzajiem savienības rīkotajiem pasākumiem, kas aptvēra virkni citu darbības virzienu bērnu labā – bērnu sanatoriju iekārtošanu, bērnu aprūpes iestāžu izveidi, ziedojumu vākšanu, kultūras un izglītības pasākumu rīkošanu bērnu audzināšanas, higiēnas u.c. būtiskos jautājumos. Svētku norises masveidības un popularitātes augstākais punkts tika sasniegts 20. gadsimta 30. gadu beigās, kad autoritārisma ideoloģijas ietvaros tie kļuva arī par vienu no sabiedrības latviskuma un vienību veicinošajiem instrumentiem".

Šī vēsturiskā pieredze skaidri parāda, ka veiksmīgai demogrāfiskajai politikai ir nepieciešama plaša sabiedrības, nevalstisko organizāciju un kopienu mobilizācija. Atjaunojot un modernizējot šādas tradīcijas, bērnu audzināšana tiek integrēta publiskajā telpā, mazinot jauno vecāku sociālo izolētību un veidojot bērniem un ģimenēm patiesi labvēlīgu kultūrvidi.

Secinājumi un rīcībpolitikas ieteikumi

Lai nodrošinātu Latvijas demogrāfiskā stāvokļa stabilizāciju un sekmētu paaudžu nomaiņu, pamatojoties uz veiktās analīzes rezultātiem, ieteicams īstenot šādus pasākumus:

Monetāro pabalstu sistēmas strukturālā pāreja: Ir nepieciešams pakāpeniski pārvietot valsts budžeta prioritātes no tiešajiem naudas pabalstiem uz ilgtermiņa sociālās infrastruktūras attīstību. Valsts investīcijām prioritāri jābūt vērstām uz garantētu bezmaksas bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu visā valsts teritorijā jau no bērna viena gada vecuma sasniegšanas, tādējādi samazinot vecāku profesionālās dīkstāves riskus.
Augstākās izglītības un darba tirgus de-sekvencēšana: Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar Latvijas augstskolām jāizstrādā nacionālā programma studentu-vecāku atbalstam. Nepieciešams ieviest "ģimenēm draudzīgas universitātes" standartu, kas paredz obligātu elastīgu un attālinātu studiju moduļu pieejamību, akadēmisko atvaļinājumu pielāgošanu abiem vecākiem un bērnistabu izveidi lielākajos studiju centros.
Ģimenes stabilitātes un attiecību pratības integrācija izglītībā: Valsts izglītības satura centram, īstenojot mācību satura pilnveidi pamatskolas un vidusskolas posmā, jāiekļauj obligāti apgūstami moduļi par attiecību psiholoģiju, konfliktu risināšanas metodēm un kopīgu lēmumu pieņemšanu. Tas ļaus mazināt laulību iziršanas un attiecību nestabilitātes riskus, kas pašlaik kalpo kā spēcīgs atturošs faktors agrīnai ģimenes veidošanai.
Kopienu un nevalstiskā sektora līdzdalības veicināšana: Labklājības ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām jāatbalsta starpkaru perioda Latvijas Bērnu palīdzības savienības modeļa reģenerācija. Atbalstot un līdzfinansējot vietējās kopienas iniciatīvas, "Bērnu svētkus" un jauno vecāku atbalsta grupas, iespējams sekmēt sociālo kohēziju un mazināt jauno vecāku vientulības sajūtu, tādējādi padarot bērna ienākšanu ģimenē par pozitīvu, sabiedriski atbalstītu notikumu.

Kā palīdzēt jauniešiem kļūt par vecākiem agrāk

Sat, 13 Jun 2026 14:39:00 +0000

Kā palīdzēt jauniešiem kļūt par vecākiem agrāk

Andrejs Ermuiža

Latvija strauji sarūk – bērnu dzimstības rādītāji pēdējos gados krītas par aptuveni 10% gadā. Valdība nesen ir sākusi apzināties situācijas nopietnību, un politiķu ierastā atbilde ir solījumi palielināt vienreizējos vai ikmēneša pabalstus. Taču mēs redzam, ka naudas iedošana "makā" neatrisina dziļāko problēmu. Pabalsti ir tikai kosmētiskais remonts ēkai, kurai vajadzīgi kapitāli pamatu darbi. Kāpēc ar ģimenes nodibināšanu mēs pārsvarā gaidām līdz trīsdesmit?

Zema dzimstība nav tikai Latvijas fenomens – tā ir visu moderno demokrātiju realitāte. Kāpēc jaunieši nesteidzas? Atbilde ir racionāla: mūsdienu pasaulē pirmā prioritāte ir izglītība, karjeras sākums un materiālās stabilitātes sasniegšana un tikai pēc tam ģimenes nodibināšana. Rezultātā pirmie bērni ģimenēs arvien biežāk ienāk tikai vecuma grupā no 30 līdz 40 gadiem un un līdz ar to bērnu skaits ģimenē reti pārsniedz 2.

Demokrātiskā iekārtā valsts nevar un nedrīkst nevienu piespiest dzemdēt agrāk. Tomēr valsts var mainīt "spēles noteikumus" – radīt tādu vidi, kurā jaunietim nav jāizvēlas starp karjeru un ģimeni. Mūsu mērķis būtu samazināt šo ģimenes dibināšanas slieksni vismaz par pieciem gadiem. Kā to panākt? Ar diviem kardināliem soļiem.

1. Solis: Skolas sols, kas māca dzīvei, nevis tikai eksāmeniem

Mums ir vajadzīga drosmīga izglītības satura reforma. Skolu programmās kā obligātus priekšmetus nepieciešams iekļaut nevis vienkārši "bioloģiju", bet gan veselības un ģimenes plānošanu, kā arī empātijas un savstarpējās cieņas mācību.

Stabilas attiecības nerodas pašas no sevis. Jaunieši ir jāsagatavo morāli un emocionāli, lai viņi spētu un gribētu uzņemties atbildību par otru cilvēku un bērnu. Noturīgas ģimenes ir demogrāfijas drošības spilvens.

2. Solis: Nevis izvēle, bet sinerģija. Studēt un audzināt vienlaikus

Lielākā kļūda ir likt jaunajam cilvēkam upurēt savu labāko reproduktīvo vecumu karjeras pirmajiem, smagākajiem etapiem. Valstij ir jārada sociālekonomiskā infrastruktūra – attālināts darbs, elastīgas studiju formas un mūžizglītības programmas, kas ļautu droši dibināt ģimeni uzreiz pēc skolas beigšanas.

Augstāko izglītību vai profesiju var apgūt paralēli bērna audzināšanai, ja vien valsts un darba devēji nodrošina tam piemērotus apstākļus (piemēram, bērnudārzu pieejamību augstskolās, nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas nodarbina jaunos vecākus attālināti).

Mums ir jābeidz uztvert bērna piedzimšana kā "karjeras pārtraukums". Tikai tad, kad bērna audzināšana un personīgā izaugsme ies roku rokā, mēs redzēsim jaunu ģimeņu un dzimstības pieaugumu.

Mums vajadzīga latviska, izglītota un saliedēta sabiedrība

Sat, 07 Oct 2023 06:32:00 +0000

Mums vajadzīga latviska, izglītota un saliedēta sabiedrība

(Publicēts Latvijas avīzē 2023. g. 20. oktobrī)

Izlasot Latvijas Avīzē rakstu ‘’Vai Latvija būtu jālatvisko?’’ nevaru piekrist cienījamā autora viedoklim, ka pareizāk būtu lietot jēdzienu ‘’atkrieviskot Latviju’’ nevis ‘’latviskot Latviju’’. Šeit tomēr būtu jārunā par dažādas pakāpes mērķiem. Mūsu virsmērķis jeb nebeidzamais mērķis vienmēr būs latviskot Latviju, tās valodu un kultūru. Un ne tikai latviskot, bet izglītot jeb intelektualizēt to, lai latviskumam un cittautiskumam būtu arī kopēji ne tikai konfliktējoši mērķi. Par tādu mērķi varētu kļūt sadarbošanās kopējās struktūrās kopēju mērķu labad ne tikai norobežošanās katrai kopienai savā ietvarā, kā tas notiek tagad. Bet apakšmērķi atkarībā no situācijas var būt gan atkrieviskot, gan atangliskot utt.. Ja cīnās par kaut ko, tad vienmēr virsmērķim ir jābūt cīnīties par kaut ko nevis pret, jo citādi, sasniedzot tikai apakšmērķi, zudīs vispārējā mērķtiecība. Diemžēl lielākā daļa no sabiedrības ir nevis cīnītāji ‘’par’’, bet gan malā stāvētāji. Jāatceras, ka galvenais saskarsmē ar cittautiešiem ir ne tik daudz krievu valodas lietošana vai nelietošana, bet gan cieņas izrādīšana vai neizrādīšana no vienas puses un pašcieņas saglabāšana no otras puses. Valoda sabiedrībā tomēr nav izšķirošais kritērijs lojalitātes notikšanai. Katrs cilvēks jāvērtē tikai pēc viņa rīcības un izteikumiem, bet mēs nevaram zināt, ko katrs domā. Piemēram, tas, ka T. Ždanoka un vēl daži citi runā latviski nebūt neliecina par viņu lojalitāti, jo mēs zinām, ka viņi vairāk ciena Putina Krieviju nekā Latvijas valsti. Ja kāds no viņiem veic pretvalstiskas aktivitātes, tad par to bargi jāsoda, jo, kā rāda notikumi Ukrainā, kara apstākļos demokrātiska tolerance nav pieļaujama.

Kas ir šie krievvalodīgie, kurus mēs vēlamies ‘’atkrieviskot’’? Lielākā daļa no tiem ir nepilsoņi, kuri nav ieguvuši Latvijas pilsonību un necenšas to darīt, jo nav motivācijas. Tad vēl ir Krievijas pilsoņi, kuri dzīvo Latvijā. Tolerance pret 9. maija svinētājiem, kas demokrātijas principu ievērošanas dēļ tika pieļauta vairākus desmit gadu līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, ļāvusi izveidoties sabiedrības daļai, kurai simpatizē Krievijas propagandētajam ‘’uzvarētāju’’ (precīzāk gan citu pakļāvēju) kults. Atklājoties šī kulta necilvēciskumam pēc iebrukuma Ukrainā, daļa no viņiem ir gan pārvērtējusi savus uzskatus, daļa vēl šaubās, bet daļa tos tomēr vēl saglabājusi. Rezultātā ir izveidojusies uzskatos sašķelta sabiedrības daļa, kuru ar aicinājumiem un piespiešanu vien nevarēs mainīt. Turklāt piespiešana izraisa slēptu vai atklātu naidu.

Ja mēs sarunāsimies krieviski ar ukraini vai vecāku cilvēku, kurš neprot latviski, bet saprot tikai krieviski, tad nav jāvairās no krievu valodas lietošanas. Tāpat, ja kāda informācija pieejama tikai krieviski, tad tā ir jāizmanto, lai gan jāpanāk, lai Latvijā netrūktu attiecīgas latviskas informācijas. Taču pašreizējā ģeopolitiskā situācijā, kad Ukrainā notiek atklāta agresija, lai uzspiestu ukraiņiem krievu valodu un dominanci, bet Latvijā vēl ir daudz šādas politikas atbalstītāju, atkrieviskošanas aktivitātes ir atbalstāmas. Tā kā atkrieviskošanas kampaņa Latvijā, līdzīgi kā Ukrainā, uzsākta tikai nesen, bet līdz tam nekas netika darīts, tad būtiski panākumi pie neatlaidīga darba tai paredzami tikai pēc ilgāka laika. Tas nepieciešams, lai celtu latviešu tautas pašcieņu, tāpat kā tagad to dara ukraiņi. Taču iedziļinoties šajā atkrieviskošanas kampaņas būtībā, rodas jautājums, vai tā dos rezultātus, jo būtībā tā ir piespiešana apgūt latviešu valodu nevis motivēšana to darīt. Bet kā panākt motivēšanu? Uzskatu, ka lozunga ‘’Mācies vai vācies!’’ vietā labāks lozungs būtu ‘’Vai nu piedalies, palīdzi un mācies latviski vai arī vācies!’’.

Satraucoša problēma starptautiskā situācijā pašlaik ir tāda, ka, sakarā ar neveiksmēm Ukrainā, pieaug Krievijas apdraudējumi lietot kodolieročus un līdz ar to rodas trešā pasaules kara iespējamība. Bet Latvijā ir samērā neliels to iedzīvotāju īpatsvars, kuri būtu kaut kādā mērā iesaistīti vai vismaz ieinteresēti piedalīties valsts aizsardzībā neparedzēta uzbrukuma gadījumā. Bet ieinteresētība nevar rasties bez piedalīšanās aizsardzības pasākumos. Lai gan lielākais garants aizsardzībai ir mūsu valsts dalība NATO un tās dalībvalstu karaspēka palīdzība, tomēr vispirms pašiem jārūpējas par savu aizsardzību. Nedrīkst būt tā, ka mēs demokrātijas principu saglabāšanas dēļ maz iesaistām savus iedzīvotājus valsts drošības uzturēšanas pasākumos, bet prasām citām valstīm mūs aizstāvēt. Nevar izslēgt variantu, ka NATO palīdzības iespējas var samazināties, piemēram, ASV prezidenta vēlēšanu mums nelabvēlīgā rezultāta gadījumā. No Baltijas valstīm pašlaik mums, atšķirībā no pirmskara Latvijas, ir mazākais bruņoto spēku (6700) un zemessardzes (ap 10 tūkstošiem), skaitliskais sastāvs, kuru gan plānots palielināt, bet tomēr tas var izdoties nepietiekamā apmērā, jo prasības dalībai Zemessardzē ir diezgan augstas, lai tajā iesaistītos plaši iedzīvotāju slāņi. Tādēļ nepieciešams savlaicīgi izvērst pievilcīgāku veidu un plašāku iedzīvotāju slāņu iesaisti drošības uzturēšanas un sabiedrības izglītošanas pasākumos, iesaistot tajos arī nepilsoņus ar nosacījumu, ka viņi gada laikā kļūs par pilsoņiem, jo raķetes, kas kristu uz mums uzbrukuma gadījumā, nešķirotu nevienu pēc piederības pilsonībai. Redzot, kas notiek Ukrainā, mums jābūt sagatavotiem plašiem iedzīvotāju mobilizācijas plāniem un jāapzina mobilizācijai labāk sagatavotais iedzīvotāju kontingents, piemēram, autovadītāji un mednieki, kuriem veselības rādītāji ļauj atbildīgi lietot paaugstinātas bīstamības iekārtas.

Pēdējā laikā, zemessardzei sadarbojoties ar pašvaldībām, tiek plānots izveidot plaša apjoma civildienestu, kas varētu organizēt iedzīvotājus sagatavoties aizsardzībai un pretoties iespējamai agresijai. Bet liekas, ka šajā jomā nekas nopietns vairāk par runām vēl nenotiek. Kāds gan varētu būt šis civildienests, kas darbotos Iekšlietu ministrijas pakļautībā, kādi būtu tā uzdevumi un uz kādiem pamatiem to varētu veidot? Tam būtu jāsadarbojas ar jau savu nozīmīgumu izpelnījušo zemessardzi, kā vadošo organizāciju, nevis jākonkurē ar to. Līdzīga struktūra – civilā aizsardzība – pastāvēja arī padomju okupācijas laikā, taču tai bija tikai darbību imitējošs raksturs, jo tad nebija nekāda reāla apdraudējuma un vajadzēja tikai darbības atskaites. Lai šāds izveidojamais civildienests būtu pietiekami patriotisks, uzskatu, ka ir apsverams priekšlikums to nosaukt par aizsargiem. Šāda patriotiska paramilitāra brīvprātīgo organizācija pastāvēja pirmskara Latvijā (1919-1940), kuras uzdevums bija palīdzēt valstī uzturēt kārtību un drošību un kura joprojām vēl nepelnīti noklusēta un aizmirsta. Visvaldis Lācis savā priekšvārdā I. Butuļa grāmatai ‘’Sveiki, aizsargi!’’ raksta, ka ‘’aizsargu un aizsardžu organizācija lēnām, bet noteikti veidojās kā tautas kustība ar mērķi pacelt katra aizsarga un katras aizsardzes morālo stāju, lai viņi varētu paši būt par priekšzīmi apkārtējiem ļaudīm. Aizsargu organizācija izvērtās par milzīga apjoma kultūras dzīves veicinātāju un attīstītāju kā laukos tā pilsētās.’’ Pirms likvidācijas 1940. gadā šai organizācijai bija ap 60 tūkstoš dalībnieku – ap 32 t. aizsargu, ap 15 t. aizsardzes un 14 t. jaunsargu. Tās darbībai, blakus kārtības uzturēšanai, bija ne mazāk svarīgās sabiedrību saliedējošās, izkliedējošās un izglītojošās funkcijas, kas pietrūkst tagadējai Zemessardzei. Tiesa gan jāņem vērā, ka kopš 1991. gada Latvijā pastāv kā nevalstiskās organizācijas dažādi aizsargu organizāciju formējumi, kuri pārņēmuši pirmskara organizācijas statūtus un formas tērpus un bieži vien konfliktē savā starpā. Bet bez valsts atbalsta to darbības efektivitāte ir niecīga.

Līdzīgi kā pirmskara Latvijas aizsargu organizācijā, un kā Somijā, iespējami izveidojamai aizsargu organizācijai, būtu jāveido arī atsevišķa sieviešu - aizsardžu – nodaļa, lai saglabātu sievišķīgo identitāti, veiktu funkcijas, kuras labāk var pildīt sievietes un apgūtu sievietēm raksturīgos mācību priekšmetus, piemēram, mājturību, lai uzlabotu ģimeņu stabilitāti un līdz ar to uzlabotu demogrāfijas rādītājus. Protams šādas organizācijas statūti būtu jāveido atbilstoši pašreizējai situācijai, ņemot vērā tās sadarbības iespējas ar Zemessardzi, bet pārņemot arī labāko no pirmskara aizsargu organizācijas statūtiem.

Par vēstures apguves aktualizēšanu

Mon, 27 Mar 2023 12:46:00 +0000

Apsveicama ir Valsts prezidenta E. Levita iniciatīva aicināt veltīt vairāk uzmanības Latvijas vēstures padziļinātas apguves veicināšanai, kas nepieciešams ne tikai skolām, bet arī sabiedrībai kopumā. Karš Ukkrainā ir saasinājis nepieciešamību pārvērtēt sapratnes un attieksmes par nesenajiem vēsturiskiem notikumiem Latvijā. Liela loma sekmīgai šīs iniciatīvas realizēšanai būs muzejiem (Okupācijas muzejs, Kara vēstures muzejs), turklāt tiem sadarbojoties ar interneta resursiem, nevis konkurējot savā starpā. Svarīgi apzināties, ka muzeji nevar būt vienīgie izziņas avoti, bet tiem jāspēj tikai ieinteresēt apmeklētājus un jādod viņiem precīzas norādes uz konkrētiem bibliotēku vai interneta avotiem, piemēram, uz e-enciklopēdiju, facebook u. c. vietnēm, kur padziļināti iepazīties ar katru konkrēto tēmu. Tāpat būtu vēlams izvedot muzejiem piesaistītus brīvprātīgus vēstures entuziastu pulciņus par konkrētu tēmu pētījumiem.

Viens no svarīgiem neizpētītiem un noklusētiem jautājumiem ir pirmskara Latvijas aizsargu organizācijas darbība. Par to gan ir 2011. gadā publicēta vēsturnieka I. Butuļa grāmata "'Sveiki aizsargi!'' un ir arī publikācija Vikipēdijā, bet liekas, ka sabiedrībā, skolā un Zemessardzē par to nerunā. Iespējamais iemesls, droši vien, ir tas, ka viņi bija atbalsts K. Ulmanim un 1934.g. 15. maija apvērsumam, kas, solidarizējoties ar padomju varu, tiek uzskatīts par noziegumu.

Par demokrātiju, cilvēk cieņu, pašcieņu un brīvību

Sun, 05 Mar 2023 14:29:00 +0000

Daudz tiek runāts par demokrātiju un tās priekšrocībām salīdzinājumā ar autoritārismu, bet maz mēs iedziļināmies šo iekārtu būtībā. Bieži vien demokrātiju saprot kā varas maiņu vēlēšanu rezultātā, lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu un ievēlētos deputātus uzskata kā valsts augstāko varu. Turpretim autoritārismu saprot kā vienas personas augstāko lēmējvaru. Sakarā ar karu Ukrainā pēdējā gada laikā gan Latvijas, gan pasaules politikā notiek būtiskas izmaiņas šajā plāksnē, kas prasa iedziļināšanos būtībā un skaidrojumus.

Vispārīgi ņemot demokratijas būtība ir uz procesiem orientēta politika, kas prasa vairāku dalīnieku mērķu saskaņošanu, iepretim autoritārai politikai, kas orientēta uz notiekta mērķa sasniegšanu un rezultātiem. Tādēļ biznesa un militārā vidēs parasti dominē autoritārā politika. Tāpat tam, vdoties pēc empātijas, jābūt arī ģimenē, kurā ir nepieauguši bērni, jo viņiem trūkst zināšanu kvalitatīvai lēmumu pieņemšanai.

Sakarā ar Krievijas iebrukumu un karu Ukrainā, kā arī ar Ķīnas pretenzijām pārņemt varu Taivanā un rietumvalstu centieniem nepieļaut to, ir izplatījies uzskats, ka saasinājusies demokrātisko un autoritāro varu pretstāve. Tiek slavinātas demokrātijas vērtības pretstatā autoritārismam, bet mazāk uzmanību veltī būtiskākajām šo varu atšķirībām – cilvēk cieņas ievērošanai vai tās ignorēšanai. Virspusēji raugoties arī Krievijā un Baltkrievijā, kas ir autoritāras valstis, it kā notiek demokrātiskas vēlēšanas, pieņem likumus un tiek kontrolēta to ievērošana. Taču būtībā šeit likumi tiek pieņemti varas, nevis sabiedrības interesēs, un radītas tādas iekārtas, kas ļauj viltot vēlēšanu rezultātus un pieņemt subjektīvus, bieži vien uz cilvēku un tautas necieņu balstītus lēmumus. Masu mediju stingrā pakļautība varas kontrolei šeit nepieļauj izplatīties viedokļiem, kas atšķirīgi no varas viedokļa un līdz ar to tauta tiek nozombēta un tiek ignorētas sabiedrības intereses.

Bet vai demokrātiskajās valstīs, tai skaitā pie mums Latvijā ar cilvēk cieņas ievērošanu viss ir kārtībā? Saeimā pieņem likumus un tiek strikti kontrolēta to ievērošana, bet bieži vien atsevišķos gadījumos likumu ievērošana notiek uz cilvēk cieņas ignorēšanas rēķina. Jāņem vērā, ka likumi, ko pieņem Saeima, pēc savas kvalitātes mēdz būt dažādi. Likumi var būt orientēti uz vienlīdzīgumu (equality) vai taisnīgumu (equity). Ar ko tie atšķiras? Tas redzams no attēla, kurā parādīts, ka vienlīdzīguma principa piemērošana, kas prasa mazāku iedziļināšanos, tā neapmierinās mazāka auguma skatītāju, kā taisnīguma jeb dziļākas empātijas gadījumā. Līdz ar to otrā gadījumā tiek izrādīta vairāk cilvēk cieņas nekā pirmajā. Lai to sekmīgi realizētu, valstī būtu vajadzīgs pirms dažiem gadiem dikutētais nulles deklarēšanās princips. Ir tāds teiciens: ''Ja tu jūti savas sāpes, tad tu esi dzīvs, bet ja tu spēj sajust arī cita sāpes, tad tu esi cilvēks.'' Viena lieta gar ir tikai sajust. Ja tu nepaej garām un palīdzi, tad tu esi krietns cilvēks, bet ļaunais var pat priecāties pa cita sāpēm

Kas tad ir cilvēk cieņa un necieņa?

Sastopoties ar indivīdiem, priekšmetiem un notikumiem, cilvēka smadzenēs veidojas attiecīgi elementi un saiknes jeb attiecības starp tiem un cilvēks, atkarībā no savas pieredzes un sajūtām, izjūt pret tām dažādas attieksmes. Tās var būt gan patika, gan nepatika vai vienaldzība, vēlme kaut ko iegūt no otra, izpalīdzēt vai izvairīties no iesaistīšanās. Šis fakts tiek izmantots sociālos tīklos, piemēram, Facebook, un nodrošina to popularitāti. Katram patīk, ja tam velta uzmanību, izsaka atzinību vai līdzjūtību. Dziļāka attieksme pret konkrētu personu ir empātija jeb līdzjūtība, ko saprotam kā viņa emocionālā stāvokļa izpratni jeb iejušanos otra cilvēka ādā un līdz ar to arī cieņu pret to. Empātijas trūkums vai tās ignorēšana, kas izpaužas kā egocentrisms, bieži vien ir necieņas pamatā un tālāk var iet roku rokā ar emocionālo vai fizisko vardarbību, morāles normu un likumu neievērošanu vai pat noziegumiem. Kopīgs visiem cilvēkiem, kuriem trūkst empātijas, ir pašcentrēšanās uz sevi: viņi visu redz no sava viedokļa, ko uzskata par derīgāko, ignorējot citu viedokļus, nespējot saprast un nenovērtējot citu vajadzības.

Demokrātija bieži vien tiek uzskata par likumu varu un vairākuma diktatūru. Bet likumus pieņem likumdevēji vai ierosina autoritātes un, atšķirībā no dabas vai morāles likumiem, daži pieņemtie likumi var būt nepilnīgi vai orientēti uz šauru grupu interesēm un līdz ar to novest pie cilvēk cieņas ignorēšanas. Atcerēsimies, ka pēc Putina ierosmes Krievijā tika pieņemts likums par okupēto Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā, kas ir nepieņemami. Arī Saeimas likumu devēju un to piemērotāju (ierēdņu, tiesnešu) vairākums var rasties lēmēju nekompetences vai nozombēšanas rezultātā, un līdz ar to likumi un uz to pamata pieņemtie lēmumi var būt nekvalitatīvi un pretrunā ar cilvēkcieņas principiem. Ja pieņemtos likumus piemēro bez samērīguma, ignorējot empātiju, kā to bieži vien dara ierēdņi, tad līdz ar to tiek ignorēta arī cilvēk cieņa. Ko šeit saprotam ar likumu piemērošanas samērīgumu? Aplūkosim konkrētu piemēru. Pensionārs negaidīti saņem vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) par to, ka viņam ir ienākumu nodokļa parāds 220 eiro apmērā, lai gan viņš jau 4 gadus nekur nestrādā. Noskaidrojies, ka pirms 10 gadiem viņa darbavieta bez viņa iekļāvusi viņu nodokļu maksātāju reģistrā, maksājot par viņu nodokļus, bet, pārtraucot darba attiecības nav ieteikusi izdeklarēties no VID. Bet esot pieņemts tāds likums, ka, ja reģistrā esošais katru gadu neiesniedz ienākumu deklarāciju, tad viņam automātiski aprēķina 50 eiro nodokli viņam par to nepaziņojot. Tādā veidā ierēdņi stāda likuma burtu augstāk par cilvēku, neiedziļinoties un netaisnīgi iekasējot nodokli bez ienākuma. Vai tas negrauj cilvēk cieņu?

Tātad demokratijas galvenai vērtībai jābūt cilvēkcieņas ievērošana un necieņas apkarošana, vēršot necieņu pret tiem, kas to pelnījuši ar savu necienīgo rīcību. Šim principam vajadzētu būt dominējošam, valstīs, kuras uzskata par patiesi demokrātiskām. Jāatzīmē, ka jebkura nozieguma vai noziedzīgas rīcības pamatā ir cilvēkcieņas ignorēšana vai klaja necieņa.

Ne mazāk svarīgi katras personas garīgā līdzsvara nodrošināšanai un attīstībai ir pašcieņas saglabāšana un aizstāvēšana. Pašcieņa assocējas ar brīvību, spēju izlemt savu likteni un realizēt savas ieceres (vīzijas). Jāpiekrīt teicienam: '''Ja tu pats nerūpēsies par sevi, tad kam gan citam par tevi ir jārūpējas. Bet ja tu rūpējies tikai par sevi, tad priekš kam gan tu dzīvo.'' Noziedzīgais nolūks pakļaut sev ukraiņu tautu, iznīcinot tās pašcieņu, ko cenšas panākt Putins, ir vērsti uz tās pašcieņas iznīcināšanu, kam nedrīkst būt nekāda attaisnojuma. Ja zūd brīvība, tad izdzīvošanas dēļ notiek pielāgošanās, bet ja zūd ideāli, tad dažkārt iespējama kolaborācija ar apspiedēju, palīdzēšana tam un viņa necieņas principu apguve. Līdz ar to tā ir personību degradēšanās, kā tas notika Latvijā okupācijas gados un vēl joprojām notiek.

Par demokrātiju, cilvēkcieņu, pašcieņu un 15. maiju

Wed, 25 May 2022 15:50:00 +0000

Par demokrātiju, cilvēkcieņu, pašcieņu un 15. maiju

Karu Ukrainā, kas noris tai sekmīgi atvairot Krievijas iebrukumu, mēdz pamatoti dēvēt par Putina totālitārā režīma karu pret Rietumvalstu demokrātiju. Taču jēdziens ‘’demokrātija’’ ir diezgan stiepjams jēdziens, jo Krievijas tauta taču Putinu vairāk kā 20 gadu ir it kā demokrātiski atkārtoti ievēlējusi par prezidentu. Te gan jāuzsver ka laika gaitā Putins ir pilnībā faktiski likvidējis demokrātiju pakļaujot sev valsts varas struktūras, masu medijus, likumdošanu un tieslietas, izveidojot uz uzvarētāju un krievu tautas pārākuma slavināšanas balstītu totālitāro režīmu ar represīvām un zombējošām struktūrām, kas pilnīgi nomāc jebkādas indivīda cilvēkcieņas izpausmes. Vispārīgi ņemot cilvēkcieņas augstākās vērtības ir cilvēku dzīvības, goda saglabāšana un viedokļa ievērošana. Putina režīma cilvēku dzīvību ignorēšana (gan ukraiņu, gan savu karavīru) ļoti spilgti izpaužas karā ar Ukrainu. Rietumvalstu demokrātiju visraksturīgākā īpašība ir tieši cilvēkcieņas izvirzīšana par augstāko vērtību. Tātad visprecīzāk šo karu varam raksturot kā cilvēkcieņas un ukraiņu tautas pašcieņas aizstāvēšanas karu pret Putina režīmu, kas vēlas uzspiest ukraiņiem cilvēku un tautas necieņu. Šis karš ir ļoti saliedējis ukraiņu nāciju.

Nesen varējām atcerēties arī 15. maiju, kad pirms 88 gadiem Kārlis Ulmanis sarīkoja valsts apvērsumu atlaižot Saeimu, apturot Satversmi un tātad likvidējot demokrātiju. Rodas jautājums, vai tolaik izveidojušos Ulmaņa režīmu var salīdzināt ar tagadējo Putina režīmu. Atbilde ir – viennozīmīgi nē, jo, neskatoties uz dažiem personu brīvības ierobežojumiem, tolaik nebija ne cilvēku upuru, ne cieņas un pašcieņas ierobežojumu, lai gan zināmā mērā tika ierobežota viedokļu izpausme un preses brīvība. Bet toties tolaik, balstoties uz tautas plašāku iesaisti sabiedriskos pasākumos, augsti uzplauka tautas pašcieņa, kas mums vēl būtu jāpanāk.

Latvijas tauta patlaban ar savām vērtībām neapšaubāmi nostājusies Ukrainas pusē un tas zināmā mērā kalpo kā tautas saliedējošs faktors pēc šķelšanās sakarā ar kovida izraisītajām problēmām. Tiesa gan pēdējā laikā atkal uzvirmojusi iedzīvotāju šķelšanās sakarā ar krievu Putina režīmu netieši atbalstošajām 9. maija svinībām un latviešu prasībām pēc okupācijas pieminekļa nojaukšanas. Demokrātijas un cilvēkcieņas principi paredz, ka jāņem vērā visi viedokļi. Taču izveidojusies situācija, kad notiek karš pret cilvēkcieņas principiem, prasa neņemt vērā pretējās puses viedokļus un, ja nepieciešams, apturēt uz laiku Latvijas krievu savienības partijas darbību, līdzīgi tam, kā rīkojās Ukrainas valdība. Krievu tautības iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka pieminekļa saglabāšana šajos apstākļos būtu kā simbolisks atbalsts Putina režīmam un latviešu tautas pašcieņas noniecināšana.

Wed, 30 Mar 2022 12:10:00 +0000

Par putinisma ideoloģiju un kā pret to cīnīties

(iesniegts publicēšanai "Latvijas Avīzē'' 30. martā 2022.g.) publicēts 6.aprīlī

Notikumi, kas izvērsušies kopš šā gada 24. februāra, likuši mums daudz ko pārvērtēt savos uzskatos par attiecībām pasaules un Latvijas sabiedrībā. Skaidrs, ka tagad sabiedrībā nepieciešams rast izpratni par notikušo un adekvāti reaģēt uz to. Kā gan varēja notikt, ka 21. gadsimtā Krievija bez iemesla atļaujas ar karaspēku iebrukt kaimiņvalstī, slepkavot iedzīvotājus un uzspiest nepamatotus ultimatīvus kapitulācijas nosacījumus, tādus kā ‘’demilitarizācija, denacifikācija, atteikšanās no sadarbības ar rietumvalstīm, krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešana’’ utt. Putins tam bija jau ilgi gatavojies un izteicis pieņēmumu, ka ukraiņu tauta nemaz nepastāv, bet ir tikai atšķēlusies krievu tautas daļa, kas jāpievieno Krievijai ar spēku. Rodas jautājums, kā gan mūsdienās varēja rasties tāda galējas cilvēku un tautu necieņas ideoloģija, kas līdzīga savulaik bankrotējušām Hitlera un Staļina ideoloģijām? Šī ideoloģija balstās uz Krievijas kā 2. pasaules kara uzvarētājas cildināšanu un tās pārākuma deklarēšanu, pēc Dž. Orvela terminoloģijas apgalvojot, ka krievu tauta ‘’ir vienlīdzīgāka’’ par citām tautām. Kā tas noticis, ka 70% tautas it kā atbalstot Putinu? Vai tam iemesls ir tikai autoritārais režīms, kas 22 gadu laikā pāraudzis totālitārismā? Liekas, ka tomēr iemesli šeit ir dziļāki. Pats par sevi autoritārisms nemaz nav lielākais ļaunums, ja vien tā pamatā nav agresīvi un noziedzīgi mērķi un rietumu demokrātijas pastāvēšanas būtiskākā nosacījuma - cilvēkcieņas neievērošana. Piemēram, lai gan Latvijas ulmaņlaiku periodu uzskata par autoratīvu režīmu, tomēr tad tika saglabāta cilvēkcieņa, neatkarības nodrošināšana un uz progresīviem mērķiem balstīta valsts attīstība. Noziedzīgajiem totālitāriem režīmiem to agresīvo mērķu realizācijai gan nepieciešama autoritāra valsts pārvalde, valsts dienestu bezierunu paklausība diktatoram un tautas nozombēšana, ko panāk pilnībā kontrolējot masu saziņas līdzekļus un likvidējot jebkuru opozīciju. Putina režīms savas ideoloģijas atbalstam pakļāvis arī pareizticīgo baznīcu, kas nebija pat Staļina laikā. Totālitārās ideoloģijas balstās uz tā saucamās klišejiskās domāšanas izplatību, kad tiek veidoti tādas izdomātas iznīcināmā ienaidnieka klišejiski tēli jeb kategorijas, piemēram, kā kulaks, buržujs, tautas ienaidnieks, zemcilvēks, nacionālists, banderovietis utt, ko it kā vajag ienīst vai likvidēt, ja vien kāda persona vai tautas daļa tiek klasificēta kā piederoša šai kategorijai. Tautas nozombēšana šādos režīmos balstās uz sabiedrības paviršas klišejiskās domāšanas izplatību, ko nepārtraukti uztur varas kontrolētie masu saziņas līdzekļi, uz sabiedrības izolēšanu no patiesās informācijas un uz lielu drošības dienestu spēku izmantošanu nežēlīgai citādi domājošo apspiešanai. Rodas jautājumi, kā cīnīties pret šādu klišejiskās domāšanas izplatību Latvijā, lai novērstu sabiedrības sašķeltību, un vai mums pietiks tikai ar Krievijas nepatiesās informācijas kanālu bloķēšanu, ņemot vērā, ka visu dezinformāciju nekad nevarēs nobloķēt.

Liekas, ka vienīgā izeja ir radīt un ieviest tautā sapratni par to, kas ir klišejiskā domāšana un kāds ir tās absurdums, lai cilvēki, sastopoties ar to, prastu to kritiski izvērtēt un nepakļauties tai. Visi ir jāiepazīstina ar labi zināmo Dž. Orvela grāmatu 1984 un jāpārliecina par klišejiskās jeb slinkās domāšanas kaitīgumu un absurdumu. Jāsaprot, ka, izvairoties no klišejiskās domāšanas katrs cilvēks jāvērtē nevis pavirši, piesaistot viņu kādai klišejai, bet gan pēc viņa konkrētas rīcības un uzskatiem, piemēram, vai viņš lepojas ar ‘’Georga lentu’’. Arī Latvijas sadzīvē un politikā klišejiskā un slinkā domāšana ir plaši izplatīta, lai gan ne tās agresīvākajā veidā. Piemēram, jāsaprot, ka krievs ne vienmēr ir Putina atbalstītājs un latvietis ne vienmēr ir patriots. Nelietis vai cienījama persona var būt kā viens tā otrs. Kā otru piemēru var minēt izplatīto mītu par to, ka tikai demokrātija vienmēr ir laba un var atrisināt visas valstiskās problēmas, bet autoratīvisms vienmēr ir kaitīgs. Taču tas nebūt tā nav. Demokrātijas priekšrocība, bet reizē arī trūkums ir mērķu dažādība un, līdz ar to arī ilgstošs to saskaņošanas process, ja dalībnieku daudz un turklāt daži nav kompententi. Nedrīkst būt tā, ka saskaņošanai tiek izvirzīti absurdi mērķi, piemēram, tādi, kas saistīti ar valsts pastāvēšanu, kā tas bija 2012. gadā balsojumā par otro valsts valodu Tāpat pareiza rīcība Ukrainā bija tagad uz laiku iesaldēt dažu partiju darbību. Vai to nevajadzētu darīt arī mums attiecībā uz krievu savienību? Kā liecina nedienas cīņā pret covid, demokrātiskie, balsošanā pieņemtie lēmumi, bieži vien nav labākie, bet gan noņem atbildību no lēmumu pieņēmējiem. Kā zināms, demokrātijas principi nevar darboties armijā, jo tur tiek prasīta personas atbildība par pavēļu izpildi. Kā piemērs nepamatotai demokrātijas slavināšanai ir joprojām politkorekti noklusētais mīts par pirmskara aizsargu organizāciju kā Ulmaņa režīma balstu un viņu piemiņas noklusēšanu, lai gan bijušie aizsargi bija vieni no galvenajiem cīnītājiem pret komunisma ideoloģijas izplatību Latvijā kā arī kara un pēckara pretošanās kustības dalībniekiem. Bijušās aizsargu organizācijas 20 gadu pastāvēšanas un tautas līdzdalības organizēšanas pieredze var būt aktuāla pašreizējai zemessardzei, lai veicinātu tās popularitāti un palielinātu līdzdalību tajā vismaz pieckārt, reaģējot uz pašlaik saspringto starptautisko situāciju. Tādēļ būtu jāapsver iespējas iesaistīt zemessardzē ne tikai tos, kas prot apieties ar ieročiem, bet arī personas, kas prot apieties ar paaugstinātas bīstamības iekārtām, piemēram, autovadītājus kā arī atsevišķas sieviešu vienības sanitārajām un atbalsta funkcijām.

Uzskatu, ka viena no lielākajām kļūdām, ko valdība pieļāva kovida krīzes sākumā, bija nepietiekama daudzuma dalībnieku apmācība un aktīva iesaiste inficēšanās novēršanas procesā, bet paļaušanās galvenokārt uz ierēdņiem un aizliegumiem. Arī tagad bieži uzsvars tiek likts uz NATO spēku iesaisti, kas, bez šaubām, ir ļoti svarīgi, un somas sagatavošanu 72 stundu izdzīvošanai. Bet, kā liecina Ukrainas pieredze, daudz svarīgāka ir plaša tautas dalībnieku sagatavotība aktīvai pretestībai okupantiem, ko nepieciešams veikt savlaicīgi.

***

Vajadzīgs izveidot tautas kustību ‘’Aktīvi pret vīrusu’’ jeb kovidsargu organizāciju

8. decembris, 2020 pl. 17:21, Nav komentāru

Sekojot notikumu attīstībai par koronvīrusa izplatību Latvijā un pasaulē un tās tendencēm rodas secinājumi, ka infekcijas izplatības mazināšanai mums nepieciešama plašāka sabiedrības daļas iesaiste aktīvai un brīvprātīgai līdzdalībai infekcijas izplatības pasākumos. Ieviesti stingri ierobežojumi infekcijas izplatības mazināšanai, tomēr tie ne vienmēr ir zinātniski pamatoti un to izpilde ir formāla, pavirša un maz kontrolēta. Apdraudējumu līmenis valstī nav vienāds un tādēļ būtu vērts dažus ierobežojumus ieviest diferencēti atseviškās pašvaldībās. Galvenais infekcijas nemazināšanās iemesls ir tas, ka sabiedrībai trūkst pietiekamu zināšanu par kovida apdraudējumu bīstamību, izplatīšanās ceļiem, aizsardzības līdzekļu lietošanu un par to, ko ikviens varētu darīt, lai neizplatītu infekciju. Tādēļ cilvēki pakļaujas viltus ziņām un, bez sapratnes par inficēšanās iespējām, rīkojas bezatbildīgi, protestē pret ierobežokumiem un apšauba vakcinācijas lietderību. Nepierasts ir tas, ka, rīkojoties bez zināšanām vai bezatbildīgi, jebkurš ģimenes loceklis vai darba biedrs pašam nezinot var kļūt par infekcijas avotu. Prakse pierādījusi, ka ar populāro ierobežojumu trijnieka (maskas, 2 metri, roku mazgāšana) izpildi vien nepietiek, jo, kā liecina jaunākie atklājumi, vīruss var izplatīties ar izeplas aerosoliem (garaiņiem), kurus maska maz aiztur. Kļūdīgi ir paļauties uz tikai šo ierobežojumu ievērošanu uzskatīt tos par neinfekcēšanās garantiju. Svarīgi, lai katram, kas pieņem atbildīgus lēmumus par ierobežojumiem un to izpildi, būtu pietiekoša sapratne, lai modelētu vīrusa izplatīšanās mehānismus konkrētās situācijās un lai izvērtētu telpu vēdināšanas nozīmīgumu īpaši ziemas apstākļos. Vabūt lietderīgi būtu uzņēmumu koplietojamās telpās plaši ieviest Normunda Berga vadībā SAF Tehnika nesen izstrādāto sensoru Aranet4 telpu CO2 piesārņojuma pakāpes noteikšanai, kas liecina arī par izelpas koncentrāciju? Covid zināšanu izplatīšanas (izglītošanas) un apjomīgo ārstēšanas procesu smagums uzkrauts epidemiologiem un mediķiem, kuri drīz ar to netiks galā. Bet vairums cilvēku ierobežojumu un vīrusa izplatības zināšanu trūkuma dēļ spiesti atrasties dīkstāvē un psiholoģiskā stresā , gaidīt par to samaksu un, kā atpestīšanu, vakcināciju vai zināšanu trūkuma dēļ uzticēties viltus ziņām, rīkoties neadekvāti, saslimt un izplatīt infekciju. Kā noskaidrots, ap 40% aptaujāto plāno atteikties no vakcinēšanās tādēļ, ka trūkst pietiekamu zināšanu par tās nozīmīgumu infekcijas likvidēšanai.

Kā varētu atrisināt šo aktuālo problēmu Latvijā? Katra valsts šim risinājumam meklē savu vairāk vai mazāk efektīvu ceļu. Taču briesmu pietiekama neapzināšanās vai nevēlēšanās atkāpties no iesakņojošām tradīcijām un pieņemt izšķirošus lēmumus bieži noved pie lieliem zaudējumiem. Piedāvājot zemāk minētos savus priekšlikumus apzinos, ka man gan nav pietiekošas epidemiloģijas zināšanas, bet centos izmantot to pieredzi, ko esmu guvis kādreiz strādājot pie sava zinātniskā darba tēmas par drošumkritiskajām sistēmām kā arī vēlāk pētot aizsargu organizācijas vēsturi, darbojoties politiski represēto apvienības valdē. Tātad, kas jādara?

Pirmkārt, noteikti operatīvi (īsā laikā) būtu internetā jāizveido visiem zināms un pieejams portāls, piemēram, ar nosaukumu zinicovid, kur izvietota epidemiologu sastādīta īsa, bet kodolīga Covid rokasgrāmata, kas izplatāma arī drukātā veidā un kurā ikviens var apgūt nepieciešamās zināšanas un saņemt atbildes uz jautājumiem par Covid tēmu. Tur jābūt uz jaunākiem zinātnes atklājumiem balstītam, īsam un saprotamam skaidrojumam par to, kā izplatās Covid, kādi, kad un kādā veidā aizsardzības līdzekļi un pasākumi pret to lietojami. Piemēram, būtu vērts izplatīt zemāk redzamo tabulu, kura atrodama internetā publicētajā rakstā ‘’Covid-19. Kā radies divu metru noteikums, un kāpēc tas varētu būt novecojis’’ (Sk. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/covid-19-ka-radies-divu-metru-noteikums-un-kapec-tas-varetu-but-novecojis.a378934/). No tabulas redzams, ka vērtējot katru situāciju jāņem vērā vairāku faktoru kopums un ka katrā konkrētā gadījumā jāizvēlas tāds rīcības veids, kam nav augsts vīrusa pārneses risks (augsta bīstamība iezīmēta sarkanā krāsā).

Otrkārt, nepieciešams izveidot valsts atbalstītu brīvprātīgu organizāciju palīdzībai mediķiem, sabiedrības izglītošanai un ierobežojumu ievērošanas kontrolei (ar nodaļām katrā pašvaldībā), kura varētu saukties, par kovidsardzi un kuras dalībnieku (kovidsargu) mērķi būtu:

1) Apgūt, pielietot un izplatīt sabiedrībā zināšanas par kovida apdraudējumu bīstamību, izplatīšanās ceļiem un aizsardzības līdzekļu lietošanu, jo ne visi izmanto masu saziņas līdzekļus.

2) Kontrolēt uz vietām ieviesto ierobežojumu izpildi pēc būtības, vadoties no zināšanām (rokagrāmatas)

3) Palīdzēt medicīnas darbiniekiem izsekot karantīnas un pašizolācijas noteikumu izpildi kā arī nepeciešamības gadījumos atrast karantīnas un pašizolācijas dalībniekiem nepieciešamās telpas un izsekot inficēšanās avotus.

Lai novērstu iespējamos inficēšanās riskus, obligāts priekšnoteikums būtu, lai katrs dalībnieks būtu bruņots ar attiecīgām zināšanām, jo draudu novēršanai nav nekā svarīgāka par apdraudējuma zināšanām. Tādēļ katram kovidsargam būtu jāapgūst īsas, bet pamatīgas zināšanas par kovida apdraudējumu bīstamību, izplatīšanās ceļiem un aizsardzības līdzekļu lietošanu. Par šo zināšanu apguves gatavību kovidsargam jānokārto atbilstošs eksāmens, līdzīgs autovadītāju tiesību saņemšanai. Vienlaikus viņš saņem attiecīgu apliecību, krūšu nozīmi vai rokas apsēju, tādā veidā kļūstot par ekpertu, kam dotas tiesības un pienākumi apmācīt citus, palīdzēt mediķiem un kontrolēt ieviesto ierobežojumu ievērošanu. Nebūtu pieļaujama kovidsarga pilnvaru piešķiršana bez eksāmena, kam savā jomā jābūt līdzvērtīgam autovadītāju tiesību piešķiršanai, kas ļauj vadīt paaugstinātas bīstamības lietas. Vēlams būtu, lai kovidsargi ar savu darbību izpelnītos sabiedrības atzinību komunicējot ar sabiedrību. Tāpat nepieciešams, lai šādas tiesības būtu policistiem, uzņēmumu vadītājiem, zemessargiem un visiem, kam jāapkalpo klienti un jāpieņem atbildīgi lēmumi krīzes situācijas apstākļos, jo bieži viņu neabilstošās rīcības dēļ izplatās infekcija. Par to liecina, piemēram, katastrofālās situācijas dažās aprūpes iestādēs.

Katrā pašvaldībā būtu jāizveido kovidsardzes nodaļas, kas sadarbotos sasaistē ar slimīcām, ģimenes ārstiem un epidemiologiem, gan neiesaistoties slimnieku ārstēšanā, bet pārņemot no mediķiem daļu no viņu pašlaik veicamām organizatoriskā darba funkcijām. Kovidsargi pēc darbības veida varētu būt gan iesaistītie (aktīvie), gan neiesaistītie. Ja kovidsargs iesaistās tādās aktivitātēs, kas aizņem viņa darba laiku, tad par to būtu jānodrošina viņam attiecīga samaksa, apdrošināšana un visi nepieciešamie aizsargļīdzekļi, kuriem līdzekļus varētu rast valdībai mēķtiecīgāk izmantojot esošo dīkstāves fondu. Neiesaistītajiem kovidsargiem būtu tiesības un pienākums palīdzēt kontrolēt saprātīgu ierobežojumu ievērošanu.

Iedziļinoties mūsu vēsturē par bijušām brīvprātīgām kustībām un organizācijām, varam konstatēt, ka tās vienmēr efektīvi darbojušās tad, kad bijis katram saprotams darbības mērķis un izveidota struktūra, kura nodrošinātu iesaistīšanos un atzinību par darbošanos. Tikai uz aicinājumu pamata paciesties līdz vakcīnācijas saņešanai, bet bez attiecīgas brīvprātīgas līdzdalības iesaistes struktūras diemžēl panākumi izpaliks. Attiecīgas iesaistes struktūras trūkuma vai vājuma iespaidu varam vērot analizējot patreizējos notikumus Baltkrievijā.

Kādas tad brīvprātīgās kustības un organizācijas, kurām bijusi liela nozīme mūsu valsts izaugsmē un no kurām katra pelnījusi tautas atzinību, varam atcerēties?

1) Brāļu draudžu (hernūtiešu) kustība (1730-45.gg), kas uzplaukuma laikā aptvēra līdz 15 000 dalībnieku Vidzemē, sagādājot iesaistīto strauju pretalkoholisma un lasītprasmes izplatību. To tolaik apspieda krievu patvaldība.

2) Rīgas aizstāvēšana cīņā pret Bermontu (1919.g), kur piedalījās tūkstošiem iedzīvotāju.

3) Latvijas aizsargu organizācija (1919-40.gg), kas tika nodibināta 1919.g. 20. martā pēc Miķeļa Valtera un Kārļa Ulmaņa ierosmes un kura aptvēra līdz 70 000 dalībnieku. Tās mērķi sākumā bija aizsardzība pret bandītu un naidojošas ideololoģijas uzbrukumiem, bēt vēlāk arī tautas izglītošana, sports un mākslinieciskā pašdarbība, novēršot konfliktu un šķiru cīņas ideju izplatīšanos. Aizsargu organizāciju var uzskatīt par pirmskara Latvijas valstiskuma ideoloģisko mugurkaulu, tādēļ to tik centīgi iznīcināja okupanti.

4) Pašpalīdzības kustība ‘’Daugavas vanagi’’, kuru 1945.g. 28. decembrī Cēdelheimas gūstekņu nometnē nodibināja bijušie leģionāri, pārņemot aizsargu tradīcijas mākslinieciskās pašdarbības un sporta pasākumu organizēšanā. Tajā iesaistījās bēgļu masas un tai bija būtiska loma latvietības un brīvības centienu saglabāšanā kā arī vēlāk Latvijas neatkarības atjaunošanā.

5) Latvijas tautas fronte (1988-98.gg), kas aptvēra līdz 250 000 dalībnieku un kuras mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, jo Latvijas brīvvalsts un labklājības gaišās atmiņas bija saglabājušās tautā visus okupācijas gadus un labvēlīgos apstākļos stimulēja vēlmi to atjaunot. Kad likās, ka mērķis sasniegts, tad zuda motivācija un tā pašlikvidējās.

Visas šīs kustības un organizācijas sasniedza uzstādītos mērķus, jo tie bija tautai attiecīgā laikā ļoti svarīgi un radīja nepārprotamas motivācijas tos saniegt. Katra no tām ar brīvprātīgās lidzdalības iespējām palīdzējusi stiprināt tautas saliedētību un vienotību. Brīvprātīgās kustības un organizācijas sasniedza savus mērķus balstoties uz plašu sabiedrības slāņu līdzdalību, ja uzstādītais mērķis aktuāls, kā tas ir arī Covid gadījumā. Taču šoreiz kā bruņojums jāizmanto nevis ieroči, bet pretinfekcijas aizsardzības līdzekļi un, galvenais, disciplīna un zināšanas par apdraudējuma iespējām katrā situācijā.

Varētu rasties šaubas, vai šāda kustība neapdraudēs mūsu demokrātiju, jo vispārības mērķu sasniegšana vienmēr saistīta ar individuālo mērķu daļēju ierobežošanu. Bet krīzes situācijās priekšroka jādod mērķa sasniegšanai nevis kompromisiem, jo nekas nav svarīgāks par cilvēku dzīvībām. Ierobežojumi un aktīvas rīcības pasākumi, kā minētais, ir jāpieņem, jo krīze uzskatāma par Satversmē paredzēto ārkārtas stāvokli. Tādēļ tajos nav Satversmē deklarēto brīvību apdraudējuma. Šie ierobežojumi gan pie mums, gan ārzemēs izraisa liberāļu protestus demokrātisko tiesību apdraudējuma dēļ. Ikvienam jāsaprot, ka krīzes apstākļos katram ir pienākums pakļauties saprātīgiem ierobežojumiem visas sabiedrības labā un katra pienākums ir ņemt līdzdalību krīzes novēršanā saņemot par to sabiedrības atzinību.

Var likties, ka iepriekš minēto priekšlikumu ieviešana būtu lieka rosība, zinot, ka nākošgad būs vakcīna, kas visu atrisinās, un ka ārzemēs nekas tāds nedarās. Taču jāapzinās, ka mums savs ceļš ejams un arī ka vakcinēšanās process aizņems vismaz gadu un katra pasīvas gaidīšanas diena pašreizējos apstākļos nozīmē ap 10-20 dzīvību zaudēšanu. Bez vakcinēšanās šim risinājumam nebūtu alternatīvas, bet ieguvums no tā – sabiedrības izglītošanās un saliedēšanās.

Iesniedzu šo priekšlikumu pirms nedēļas valsts kancelejā. Man pateicās par to un teica, ka to nodošot, kam pienākas, bet ar to viss beidzās. Acīmredzot ierēdņiem savas ikdienas rūpes ir diezgan un kaut kādu priekšlikumu izskatīšana tiem sagādā tikai apgrūtinājumu.

*******

Par mācībām un audzināšanu skolās

10. septembris, 2019 pl. 14:24, Nav komentāru

. IZM tiek plānots veikt nozīmīgas izmaiņas skolu mācību priekšmetu saturā un apmācības metodikā, Mēs saprotam, ka būtiski uzlabojumi šeit ir nepieciešami, ņemot vērā tās iespējas, ko piedāvā apmācības IT līdzekļu (piemēram, domu kartes – mind map) un interneta attīstība, kā arī progresīvās datu un risku analīzes metodes, kas nepieciešamas mūsdienīgai dzīves uztveres attīstībai un sekmīgai biznesa karjerai. Skolas uzdevums ir ne tikai dot zināšanas, kas veido pasaules uzskatu un personību, kā arī dot motivāciju turpmākai mūžizglītībai.

No sarunām ar dažiem pedagogiem un no publikācijām presē zinām, ka pašreizējais vispārējais stāvoklis ar audzināšanu un mācīšanās motivēšanu skolās ir neapmierinošs, par ko liecina arī sliktie eksāmenu atzīmju rādītāji. No publikācijām presē izriet, ka Latvijas skolās ir viens no augstākajiem mobinga jeb vardarbības rādītājiem. Ir jāpieliek visas pūles, lai to mazinātu, jo tas grauj audzēkņu personību veidošanos.

Kāds tad ir skolu izglītības mērķis – apgūt zināšanas un to pielietošanas prasmes vai arī izaudzināt personības? Uzskatām, ka abi šie mērķi ir svarīgi, bet otrais mērķis ir atstāts novārtā, jo atbildīgu personību un vērtību audzināšanai tiek pievērsts par maz uzmanības. Kas ir personība? Tas ir cilvēks, kam ir pašcieņa, lai neielaistos apšaubāmos darījumos izdevīguma pēc, un kurš prot cienīt citus. Bieži dominē nepareizs uzskats, ka skolotājs nedrīkst ierobežot skolēna uzvedības brīvību, kas dažkārt var izpausties bezatbildīgos un nesavaldīgos izlēcienos. Jāprot nesajaukt brīvību ar pašcieņu, kuru nedrīkst ierobežot. Svarīgi, lai skola kopā ar vecākiem ne tikai pieradinātu bērnu pie darba un disciplīnas, bet arī ieaudzinātu pienākumu cienīt sevi, citus un dabu.

Attiecībā uz pedagogu sadarbību ar vecākiem būtu jāņem vērā, ka bieži vien derīgs jaunievedums var būt labi aizmirsts vecais. No savām skolas gaitām pirms izsūtīšanas uz Sibīriju atceros, ka skolas liecībās, blakus mācību priekšmetu apguves vērtējumiem, ar atzīmēm tika vērtētas arī 3 tādas skolēna īpašības kā 1)uzvedība, 2)kārtība un 3)uzcītība (centība). Kāpēc to nevarētu ieviest skolās arī tagad, apspriežot šīs atzīmes klasē? Ja kārtībā un uzcītībā varēja arī nebūt augstākās atzīmes, tad uzvedības atzīmes samazināšana. Piemēram, samazināta atzīme par kautiņu vai svešas mantas piesavināšanos, bērnam un arī vecākiem draudēja ar nopietnām problēmām. Atceros gadījumu, ka, dzīvojot lauku skolas kopmītnē, viens zēns naktī bija iekļuvis meiteņu guļamistabā un par to viņam kā arī kādai meitenei tika samazināta atzīme uzvedībā, kas bija liels notikums.

Runājot par patriotisma audzināšanu, būtu jāatceras, ka patriotisms nav nekāda abstrakta lieta, ko var izveidot kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tas izpaužas kā mīlestība un cieņa pret savu ģimeni, vecākiem, savu kolektīvu (klasi), pilsētu un valsti. Bet, lai kādu cienītu, tas ir jāiepazīst. Tādēļ nepieciešams būtu mācīt skolā priekšmetus par ģimenes un aizsardzības vērtību nozīmi. Lietderīgi būtu izdalīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, ko pasniegt, pieaicinot pretošanās kustības dalībniekus un politiski represētos izejot no mūsu valstiskuma skatpunkta nevis no padomju vēsturnieku pozīcijām. Lai iepazītu savus senčus, lietderīga būtu arī dzimtas koku prasmju apguve.

Ļoti svarīgi būtu orientēties uz to, ka valstiski svarīgi ir tas, ka mūsdienīgai izglītībai jābūt pieejamai ne tikai jaunatnei, bet izglītības sistēmai jānodrošina piekļuve arī pieaugušajiem no jebkura vecuma kā mūžizglītība. Jāņem piemērs no pirmskara laikiem, kad aizsargu organizācijas biedri ne tikai uzturēja kārtību un apguva militārās zināšanas, bet arī sportoja, piedalījās mākslinieciskā pašdarbībā un pilnveidoja savu izglītību.

*******

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību

- mans raksts Latvijas avīzē 2019.g. 8.martā

14. marts, 2019 pl. 17:43, Nav komentāru

Par demokrātiju, pienākumiem, valsts pārvaldi un aizsardzību

Kā zināms, Latvija ir demokrātiska valsts, kas katram ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, jāvalda tādiem likumiem un sadzīves normām, kas ierobežo izvēles iespējas. Ar normām jāsaprot laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie, tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Diemžēl vēl ir arī sastopami izskaužamie, kara un okupācijas laikā radušies netikumi, piemēram, nežēlība, necilvēciskums un naidīgums, kuri jāapkaro. Likumu ievērošanu kontrolē gan tiesībsargājošās struktūras, gan sabiedrība, bet tikumu pārkāpumi izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts pārvēršas par visatļautību un haosu, un neviens nevar justies drošs, ka cits, vadoties pēc savām iegribām, viņu neapdraudēs. Ir arī risks, ka kāda kaimiņvalsts, izmantojot iespējamos līdzekļus, var apdraudēt valsts neatkarību.

Kā iegūt vienprātību un kādiem jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pilsoņu pienākumiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Ideālā gadījumā tiem jābūt sekojošiem: 1)jānomaksā uzliktie nodokļi, 2)jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3)jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo valsts iestādes kontrolē (jo bez šādas kontroles neviena valsts nevar pastāvēt), tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (2. uzlikts valdībai, bet 3. deleģēts sīkpartijām). Tādēļ šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu. Piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.

Attiecībā uz aizsardzību, neiztur kritiku uzskats, ka pietiek ar profesionālo armiju, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligāto militāro dienestu (OMD) nevajag, jo tas izmaksā dārgi. Izmaksas var samazināt, bet jārod risinājums, kā realizēt iedzīvotāju iesaisti, lai ieaudzinātu pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā. Lai gan ir brīvprātīgo zemessardze, bet tās dalībnieku skaits ir neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa iedzīvotāju, bet pārējie par to līdzīgi kā par valsts pārvaldi, interesējās maz. Paļaušanās, ka mūs uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki, un ka valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.

Kas tad jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalība valsts aizsardzībā jāpanāk, veltot pienācīgu uzmanību jaunatnes patriotiskā audzināšanā un veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem, kā pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas. Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices pieredzi, kā ieteikts, labāk izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni, kas grūti sasniedzams neorganizētā veidā. Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.

Nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet, tas plānots darīt galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām ‘’no augšas’’. Svarīgi tomēr panākt, lai arī ‘’no apakšas’’ rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.

Svarīgi organizēti iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P.Radziņš par pirmskara Somijas Zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj solīdu iespaidu. Tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām. Aizsargi apmācības ziņā nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo vairums aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri, aizsargos, atkārto to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un arī turpina papildināt savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.” Pirmskara Somijā, kura, atšķirībā no Baltijas valstīm, nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai bija 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk

***

Mans Uzruna 14. jūnija politiski represēto atceres pasākumā Šķirotavā 14.06.2018

21. jūn. 2018,

Labdien, godātie klātesošie!

Šodien mēs atceramies to dienu, kad pirms 77 gadiem krievu okupanti uz Sibīriju izsūtīja ap 15 tūkstošu tos Latvijas iedzīvotājus, kuri bija aktīvākie brīvās Latvijas cēlāji un atbalstītāji. Tie bija inteliģence, ierēdņi un īpaši aizsargu komandieri (ap 80% no tiem tad tika represēti) un viņu ģimenes, tai skaitā mazgadīgi bērni un sirmgalvji. Tas tika darīts, lai pilnībā pakļautu mūsu tautu un iznīcinātu tās garīgās vērtības, kas bija pakāpeniski izveidojušās laikā no hernhūtiešiem 17.gs līdz Ulmaņlaikiem un palīdzēja mums izdzīvot Sibīrijā. Kādas tad ir šīs vērtības? Tās ir sekojošas:

1)paaudžu un šķiru vienotība, Latvijas pagātnes godināšana un savstarpēja cieņa,

2)latviska Latvija un kopēja valoda,

3)Latvijas saule spīd visiem, un bez vainas neviens nav nosodāms,

4)nav iekšējo ienaidnieku, bet tādus, kas vēlas kaitēt, ir jāizolē.

Šo vērtību atjaunošana ir nepieciešama, jo kara laikā tās tika aizstātas ar naida ideoloģiju, kas dalīja iedzīvotājus savstarpēji naidīgās okupantu, nacionālistu un kolaborantu kategorijās, kas joprojām tiek piekopta. Jāņem vērā, ka Krievijas politika – balstīšanās uz ārējā ienaidnieka tēlu un iekarojumu slavināšana – mums nav pieņemama. Pret to vajag latviskām partijām vienoti vērsties, nevis konkurējot koncentrēties uz otršķirīgām atšķirībām.

Tagad, tuvojoties 13. Saeimas vēlēšanām, katra no kandidējošām partijām cenšas piedāvāt un izcelt, bieži vien, no citām tautām aizgūtās vērtības, lai gūtu panākumus vēlēšanās. Tādas ir, piemēram, vis atļaujoša demokrātija, liberālisms, tolerance pret visu, arī pret nelikumībām, kas robežojas ar bezatbildību un skaidru valsts nākotnes mērķu trūkumu. Jāņem vērā, ka demokrātija bez atbildības prasībām parasti noved pie haosa, kur labi veicas tikai nekaunīgiem un negodīgiem. Tādēļ, apsverot iespējas, par kuru partiju balsot, būtu jāiedziļinās tās piedāvāto vērtību klāstā nevis jāvadās no to pirmo personu daiļrunības un frizūrām.

Uzskatām, ka mūsu nākotni veidot pelnījuši tie, kas parādījuši, ka ciena Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izstrādātās vērtības un ir apņēmušies tām sekot un attīstīt, nevis bijušie kolaboranti un tie, kas noliedz tautas garīgās vērtības un vēlas izdomāt kaut ko jaunu, no ārvalstīm aizgūtu un nepārbaudītu.

Lai mums visiem ir ticība latviskas Latvijas nākotnei, veiksmes un laba veselība!

***

2. maijs, 2019 pl. 15:07, Nav komentāru

Par LPRA valdes priekšsēdētāja I. Kaļķa rīcības izvērtējumu

2019. g. 19. februāra represēto apvienības Koordinācijas padomes sēdes dalībniekiem neskaidrību izraisīja valdes sastāva vēlēšanu norise. Notika tā, ka valdes priekšsēdētājs I. Kaļķis nosauca 12 iespējamos valdes locekļu kandidātus, prasot, ka no tiem jāievēl tikai 10 un piebilstot, ka obligāti jāievēl kandidāti no katra Latvijas novada, tai skaitā P, Simsonu un J. Ābeli un no 5 Rīgas izvirzītiem kandidātiem jāievēl tikai 3, obligāti atstājot Dz. Geku un A. Freimani. Šo nekorekto aģitāciju tieši pirms vēlēšanas, atbalstot I. Kaļķi, to pārtraucot, veica arī P. Simsons. Kad sēdes dalībnieki pieprasīja notiekošo skaidrot, pieņēma lēmumu balsot pēc saraksta, svītrojot 2 no 12 kandidātiem. Katrs kandidāts pastāstīja par sevi, bet netika prasīts, lai sniedz ziņas par savu nesastāvēšanu kompartijā vai čekas aģentu sarakstā, kā to prasa apvienības statūti. Būtu bijis jālemj par Dz. Gekas atbilstību statūtu prasībām, jo 1)viņas vārds atrodams publicētajā čekas aģentu kartotēkā ar segvārdu ‘’Velta’’, 2)viņa nesastāv nevienā no apvienības biedrībām un 3)viņai nav politiski represētās personas statuss. Viņa gan pelnījusi lielu cieņu un atzinību par aktīvu Sibīrijas bērnu fonda sabiedrisko norišu organizēšanu un nesen iznākušās grāmatas par represēto bērniem ‘’Skola Sibīrijā’’ izdošanu. Dz. Gekas, kā Sibīrijas bērnu fonda vadītājas atrašanās valdes sastāvā būtu apšaubāma tādēļ, ka 1)šo organizāciju mērķi ir atšķirīgi un 2)valdei vairākkārt nākas lemt par atbalsta piešķiršanu šim fondam un šī lemšana notiek ar viņas līdzdalību. Vēlēšanās savu amatu zaudēja bijušais valdes priekšsēdētāja vietnieks A. Freimanis, lai gan viņam ir lieli nopelni, darbojoties iepriekšējās valdes sastāvā. Viņa vietā iecēla (nevis ievēlēja!) P. Simsonu, kuram, atšķirībā no A. Freimaņa, nav īpašu nopelnu iepriekšējās valdes darbības laikā. Viens no iemesliem, kādēļ valdes vēlēšanās notika statūtu pārkāpumi (neatļautā aģitācija tieši pirms balsošanas), ir tas, ka valdē nav jurista, kas kontrolētu statūtu ievērošanu. Līdzīgu gadījumu novērsa 2017. gada konferencē valdes priekšsēdētāja vēlēšanās, kad juriste cēla iebildumus pret vēlēšanu sarīkošanu pirms revīzijas komisijas ziņojuma nolasīšanas un tika pieņemts lēmums par ārkārtas konferences rīkošanu, kurā par priekšsēdētāju ievēlēja I. Kaļķi.

Šī gada vēlēšanu nekorektās norises rezultātā es, Andrejs Ermuiža, netiku pārvēlēts valdes sastāvā, jo tika veikta slēpta aģitācija mani neievēlēt un līdz ar to notika nepelnīta necienīga izturēšanās pret mani. Uzskatu, ka man ir nopelni, lai tiktu pārvēlēts valdē, jo iepriekšējās valdes sastāvā esmu izveidojis un uzturējis apvienības mājas lapu un devis vairākus ierosinājumus, kas guvuši atzinību valdībā un sabiedrībā. Tādēļ esmu ļoti sarūgtināts un izanalizēju manis neievēlēšanas iemeslus, kā arī iepriekšējās valdes darbības trūkumus, kurus šeit centīšos izskaidrot. Pirmkārt, ja jau noris represēto paaudžu maiņa no ‘’mēs cietām’’ uz ‘’mums pienākas’’, tad kādēļ tam jānotiek tik brutāli? Esmu nācis pie slēdziena, ka vēlēšanu norise bija iepriekš labi iestudēta, P. Simsonam iespaidojot I. Kaļķi, un ka vadību valdē cenšas pārņemt viņa izveidotā neformālā grupa. Tā, izmantojot, I. Kaļķa bez principialitāti, viņu ietekmē, lai gūtu labumus vienlaikus degradējot represēto politiskos uzskatus. Mana klātesamība valdē viņiem traucē, jo, atrazdamies iepriekšējās valdes sastāvā, vairākkārt cēlu iebildumus pret I. Simsona nekorektajiem ierosinājumiem. Vairākus ierosinājumus, ko biju izteicis, I. Kaļķis nobremzēja, bet piekrita visam, ko ieteic P. Simsons. Tā notika, piemēram, apspriežot 2018. gadā atjaunojamos apvienības statūtos jautājumu par čekas aģentu un kompartijas biedru ierobežojumu atcelšanu iekļaut tos valdes sastāvā un vēlāk, spriežot par represēto attieksmi pret čekas maisu publicēšanu, kam viņš ieteica nepiekrišanu. Valdes vairākums toreiz pakļāvās viņa ieteikumiem, tomēr koordinācijas padomes sēdē abos gadījumos tie pamatoti tika noraidīti. Valdē atsaucību neguva mans ierosinājums Latvijas aizsargu organizācijas nodibināšanas 100-gades piemiņas atzīmēšanai 20. martā, lai gan vairums tika represēti tieši par piederību aizsargiem. Tādēļ viņu piemiņa represētajiem būtu jāatceras un jāuztur svēta, jo nevēlamies taču kļūt par mankurtiem, kas atsakās no senču mantotajām vērtībām. To centos panākt, izvirzot kategorisku prasību I.Kaļķim atcerēties aizsargu 100-gadi. Viņš mani informēja, ka lēmums atzīmēt šo datumu 20. martā plkst. 14.00 pieņemts, taču izrādījās, ka par to informēti tikai valdes locekļi, kuri kopā ar dažiem NA Saeimas deputātiem (kopumā ap 20 cilvēku) piedalījās ziedu nolikšanā pie K. Ulmaņa pieminekļa. Par to netika informēta ne prese, ne apvienības dalībnieki, kuri kuplā skaitā plkst. 16.00 ieradās uz grāmatas ‘’Skola Sibīrijā’’ atklāšanas pasākumu Kara muzejā. Kādēļ tik maz piedalījās aizsargu 100-gadu atcerē, tas jāprasa D. Liepiņai par izziņošanu.

Ņemot vērā P. Simsona rīcības man par viņu izveidojies priekšstats, kā par necienīgu cilvēku, kas, lai gan balsojis par Neatkarības deklarāciju, bet neieredz aizsargus. Viņš vairākus gadus darbojoties Saeimā Pirmās (A. Šlesera) partijas sastāvā, ko uzskata par savu ideālu. Agrāk, ieņemot apvienības priekšsēdētāja amatu, viņš aģitējis represētos balsot par šo partiju, jo neesot svarīgi, kas piešķir naudu represētajiem. Viņš, vairākkārt aizvietojot Šleseru kā deputātu 8. Saeimā, ir labi apguvis A. Šlesera cinisma pamatus, kas izpaužas viņa rīcībā. Pagājušā gadā viņš nelietderīgi iztērējis ap 200 eiro komandējumam uz Bukaresti un 500 eiro kā biedru naudu starptautiskajā represēto organizācijā. Grāmatas ‘’Skola Sibīrijā’’ atklāšanas pasākumā P. Simsons ierosināja izdot vēl grāmatu “ Maize Sibīrijā”, kas būtu orientēta uz ciešanu glorifikāciju (slavināšanu) un tādēļ nav vajadzīga. Vairums no tiem, kam svarīgāka par visu bija maize vai desa, neatgriezās Latvijā. Drīzāk būtu vajadzīga grāmata ar nosaukumu ‘’Ilgas pēc Latvijas’’, jo tas bija galvenais represēto dzīves stimuls, kuru gan mazāk aptvēra bērni un P. Simsons. Viņš un vēl daži citi, ne tik daudz cietušie, represēto statusu uzskata par godinājumu pieprasījuma profesiju, kas nav pieņemams.

Vērtējot I. Kaļķa, kā iepriekšējās valdes priekšsēdētāja, darbību der salīdzināt viņa vadību ar to, kā izrīkojās iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais, kas pirms 2 gadiem netika pārvēlēts. Te vietā būtu atcerēties, ka senie romieši teica, ka ‘’aitu bars, vadīts no lauvas, ir labāks par lauvu baru, vadītu no aitas." G. Resnais uzskatīja, savus padotos par aitu baru un, neviena iebildumus neuzklausot, rīkojās pēc savas gribas un patvaļīgi izrīkojās apvienības naudas līdzekļiem, tos pats piesavinoties un piešķirot tuvākajiem, tādēļ pamatoti netika pārvēlēts. I. Kaļķa neprincipiālais vadības stils, pakļaujoties pašpasludinātajām autoritātēm, nav labāks, jo kur aitas tur cirpēji, kas pamanās gūt labumus. Par to liecina nepārdomātie līdzekļu tēriņi, kas izriet no revīzijas komisijas un man pieejamo faktu analīzes, kas liecina par apvienības attīstības stratēģijas trūkumu. Tiek darīts, kas ienāk prātā, vai ko kāds iesaka, nedomājot par tēriņu lietderību un par tām vērtībām, kuru dēļ mūsu senči tika represēti.

Laikā, kad G.Resnais ieņēma priekšsēdētāja amatu, apvienībā bija izveidojusies tradīcija sagatavot un iesniegt rezolūcijas ar ierosinājumiem valdībai, kuru sagatavošanā es ņēmu aktīvu līdzdalību. Par to 2015.g. apvienībai piešķīra Ministru padomes balvu 7000 eiro apmērā. Šo naudu G. Resnais sadalīja pēc saviem ieskatiem, sev piešķirot 1000, bet D. Liepiņai 800 eiro (par ko?); man tika 200 eiro. Kad, gatavojoties šī gada konferencei, ierosināju sagatavot konferences rezolūciju, P. Simsons to noraidīja, teikdams, ka mūs jau tikpat neviens neņemšot vērā, kam I. Kaļķis piekrita. Man bija sagatavoti daži priekšlikumi, kuri tika publicēti ‘’Latvijas avīzē’’ 2019.g. 8. martā manā rakstā ‘’Par demokrātiju un pienākumiem’’.

Kādus trūkumus saskatu I. Kaļķa kā iepriekšējā valdes priekšsēdētāja darbībā? Viņš rīkojies haotiski, uzticoties tikai valdes balsojumiem, un piešķirtie līdzekļi - valsts dotācija ap 98 000 eiro – izlietoti nepārdomāti dodot pa daļai visiem, kas prasīja. Par šo līdzekļu izlietošanas lietderību vērtējums būtu jādod Valsts kontrolei. Kādi tad ir iespējamie trūkumi un pārkāpumi?

1. Pēdējā gada laikā aizgājušās juristes vietā netika darbā pieņemts jurists, kas sniegtu juridiskās konsultācijas un kontrolētu apvienības statūtu ievērošanu. Apvienības valdē nav arī nevienas personas, kas varētu sniegt represētajiem konsultācijas medicīniskos un sociālos jautājumos.

2. Daudzi lēmumi par naudas līdzekļu izlietošanu, netika izskatīti valdes sēdēs, piemēram, par līdzekļu piešķiršanu, personām, kas brauca uz Sibīriju Sibīrijas bērnu fonda organizētā brauciena ietvaros. Šim nolūkam kopumā iztērēti 7453 eiro.

3. Septembrī notikušās konferences ‘’Trejādā Latvija’’ lekciju materiāli netika publicēti, lai par to atgādināju I. Kaļķim. Šim nolūkam iztērēti 6999 eiro.

4. Ap 35 000 eiro piešķirti 10 represēto pieminekļu celšanai un atjaunošanai Latvijā, tai skaitā piemineklim represēto mātēm Likteņdārzā 10 000 eiro, bet nav izvērtēts katra piešķīruma lietderīgums. Vai liela daļa no šiem darbiem nebūtu jāveic pašvaldībām par saviem līdzekļiem?

5. P. Simsona komandējumam uz Bukaresti iztērēti 1924 eiro, bet dalībai starptautiskajā Represēto apvienībā 500 eiro. Kāds no tā labums apvienībai?

6. Konferencē noskaidroju, ka starp politiski represētajiem vēl ir tādi, kas saņem pensiju mazāku par 200 eiro. Apvienības valdei būtu tādi jāapzina un jāpanāk viņu pensiju paaugstināšana vai jāpiešķir pabalsti.

7. Apvienības valdes darbības mērķi nedrīkst aprobežoties tikai ar represiju un ciešanu glorificēšanu, bet jāizceļ represēto uzticība Latvijas ideāliem un pašcieņas saglabāšana, piemēram, neaizmirstot aizsargu – daudzu represēto senču - nopelnu godināšanu.

Nepretendēju uz vietu valdē, bet ierosinu apvienības Koordinācijas padomei lemt par valdes sastāva izmaiņu, lai novērsu minētos trūkumus. Apvienības statūtu punkts 4.5 paredz iespēju sasaukt ārkārtas Koordinācijas padomes sēdi, ja to pieprasa 51% teritoriālo struktūrvienību vai ne mazāk kā 10% biedrības biedru. Aicinu to izdarīt, lai lemtu par I. Kaļķa atbilstību priekšsēdētāja amatam kā arī par P. Simsona un Dz. Gekas atrašanos valdes sastāvā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus. Būtu kritiski jāizvērtē D. Liepiņas pēdējā laika darbība, piemēram, neaicinot apvienības biedrus piedalīties aizsargu 100-gades atceres pasākumā..

***

Atceroties Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu un aizsargus

Vakar mēs atcerējāmies Kārļa Ulmaņa 140. dzimšanas dienu. Vēsturnieku komentāros presē un televīzijā tika pieminēti gan viņa nopelni, gan kļūdas. Protams, nekas nav ideāls, un viņam bija kļūdas, taču viņa nozīmīgums Latvijas valsts attīstībā ir nenovērtējams. Tādēļ mēs, politiski represētie, vēlamies dalīties savās pārdomās ne tikai par viņu un viņa nopelniem Latvijas labā, bet arī atcerēties to paaudzi, kura dzīvoja, darbojās, priecājās kopā ar viņu, kā arī cieta padomju varas represijās. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki – bijušie Latvijas uzņēmēji, zemnieki, ierēdņi un aizsargi, kuri tika represēti par to, ka veidoja un atbalstīja K. Ulmaņa dibināto un vadīto Latviju. Šāda atcerēšanās ir ļoti vajadzīga šodien, lai rastu idejas valsts tikumiskai attīstībai un cerīgi raudzītos uz nākotni pašreizējā priekšvēlēšanu situācijā Latvijā. Atcerēsimies, ka trešās atmodas laikā, atjaunojot brīvvalsti, tika atjaunoti Latvijas Satversme, himna un karogs, bet gan netika atjaunoti valsts atbalstītā aizsargu organizācija, kā arī K. Ulmaņa deklarētie un virzītie sabiedrības vienotības principi un saliedētības tikumi. To galvenā būtība – 1)paaudžu un šķiru vienotība, 2)latviska Latvija, bet 3)Latvijas saule spīd visiem. Pilnīga šo principu atjaunošana arī laikam nevarēja būt, jo valsts atjaunotāju paaudze, kas toreiz pieņēma lēmumus, pārsvarā bija audzināti K. Ulmaņa valstiskuma nomelnošanas garā. Aizsargu organizācija, ko no 1936. gada vadīja Sabiedrības lietu ministrija, savulaik aptvēra ap 70 000 dalībnieku un tai bija izšķirošā loma ne tikai valsts aizsardzībai no ārējā uzbrukuma (ko pašlaik pilda zemessardze), bet arī sabiedrības saliedēšanā, kultūras un izglītības audzināšanā. Uzskatām, ka viņi, tāpat kā K. Ulmanis, ir pelnījuši, lai mēs atcerētos un atzīmētu šīs organizācijas dibināšanas dienu – 1919. gada 20. martu. Pievēršoties šodienas situācijai un cerot uz ceturto atmodu, mēs redzam, ka, neskatoties uz valsts panākumiem ekonomikas attīstībā, arvien vēl vērojami būtiski trūkumi sabiedriskā plāksnē, kas izpaužas sašķeltībā gan pēc ienākumu nevienlīdzības, gan pēc nacionālās piederības. Vēl joprojām nav novērsti tie kara laika sanaidošanas morāles vērtību kompleksi, ko uzkurina mums nedraudzīgā kaimiņvalsts. Notiek jaunu partiju veidošanās un partiju vadītāju maiņas, bet trūkst vienotas attīstības virziena redzējuma, īpaši latviskajām partijām. Demokrātija uzskatos ir liela vērtība, bet, lai par kaut ko pozitīvu vienotos, ir jāvienojas arī par dažiem tās ierobežojumiem. Jāņem vērā, ka bez tautas masveida iesaistīšanās pašizglītībā, kultūras dzīvē un politikā, kā tas notika Ulmaņlaikos, nevar notikt būtiski uzlabojumi valsts attīstībā. Tas jāņem vērā arī jaunai paaudzei, dibinot partijas un veidojot valsts attīstības mērķi – izglītota un saliedēta sabiedrība, kam nav alternatīvas. Jāņem vērā, ka tādai pašreiz iesakņojušajās praksei, kad visu virzību noteic atsevišķas personas, viņu naudas maki, frizūras un lozungi, nevar būt perspektīvas nākotnē un tas jāsaprot visiem.